Atkal un atkal spogulī pētīju savu virslūpu. Tieši pēdējos mēnešos laika ritējums tajā bija ievilcis, nē, izgrauzis vertikālas rieviņas. Gluži intuitīvi nojautu, ka šīs tikko pamanāmās vadziņas vairāk nekā citas, redzamākas grumbas liecina par nenovēršamu vecuma tuvošanos.
Saņēmusi dūšu, tā arī pateicu attēlam spogulī: “Inese, tu kļūsti par veceni! Tu nekad, dzirdi, n e k a d vairs nebūsi jauna…” Varbūt šķitīs dīvaini, bet vārdos izteiktas, smeldzīgi urdošās domas vairs tik ļoti nemocīja. Atkārtoju šo frāzi vēl un vēl, nu jau gandrīz izkliedzot.

Vaibstījos un ņirgādamies ar pirkstu bakstīju spoguli, līdz negaidīti izlauzies žēlums pret sevi aizmigloja attēlu un lielām, karstām lāsēm sāka pilēt uz spoguļgaldiņa. Aizvilkos uz virtuvi, ielēju tējas glāzē sarkano “Mūka čukstu” un izdzēru dažos klunkšķos, neizgaršojot. “Sapurinies! Pasaule ir pilna ar vientuļām, pamestām, nevienam nevajadzīgām vecenēm. Kāpēc lai viena no tām nebūtu arī tu?!” Pamazām gūstot virsroku pār drūmajām domām, viegls reibums mani pašai nemanot aiznesa laikā, kad jutos patiesi laimīga…

***

Ar Gunāru iepazinos pirms gadiem trim, nē, vēl senāk. Nu jau drīz būs pagājuši visi četri. Tolaik strādāju pārtikas veikalā, un Gunārs vai ik vakaru nāca iepirkties. Viņš patika gandrīz visām pārdevējām – vienmēr labi ģērbies, smaidīgs, nekad neaizmirsa sasveicināties, pateikt kādu labu vārdu – patīkami, pat, ja tā būtu tikai formāla laipnība. Daudzi citi pircēji taču mūs, ‘veikala meitenes’, lāgā par cilvēkiem neieskata… Jā, Gunārs nebija tāds kā visi. Pat viņa “pārtikas grozs” izskatījās savādāk – daudzumi mazi, redzams, ka vienam cilvēkam, bet preces izmeklētas – labs siers, lasis, garneles, augļi, sulas… No alkohola viņš reizumis iegādājās sarkanvīnu. Nekad neredzēju viņu pērkam alu vai stipros dzērienus. Arī cigaretes nepirka nekad - sapratu, ka nesmēķē.

Pārdevējas ikdiena ir vienmuļa un grūta, it īpaši tādā rajonā kā mūsējais, ko apdzīvo pārsvarā trūcīgi pensionāri. Kašķīgo un vienkārši stulbo pircēju nogurdināta, sāku gaidīt tos brīžus, kad nāks Gunārs. Ieraugot viņu veikalā, centos ielavīties kasē – mēs tur strādājām pārmaiņus. Jaunākās meitenes mīļuprāt man atvēlēja šo prieciņu, droši vien klusībā pazobodamās. Bet lai!

Sapratu, ka arī Gunārs mani ir ievērojis. Katru reizi apmainījāmies smaidiem, pieklājības frāzēm; saņemot preces, viņa roka pieskārās manējai mazliet ilgāk, lai tas būtu nejauši. Pamazām atskārtu, ka viņš man nav vienaldzīgs. Nē, mērķa ievilināt palagos šo vīrieti man nebija, vienkārši patika atrasties viņa klātbūtnē. Tādēļ uzaicinājums aizbraukt uz Stokholmu nāca kā liels pārsteigums. Nākamā tieši bija mana brīvā nedēļa – Gunārs visu bija izplānojis; izpētīt, kā strādājam, jau nebija grūti - maināmies ik pa nedēļai.

Sākumā nobijos un gandrīz atteicos no brauciena. Meitenes savā starpā bija izspriedušas, ka Gunārs ir zilais – tik ļoti viņa koptais veidols un izturēšanās atšķīrās no bomžveidīgajiem mužikiem, kuri cauru dienu spietoja ap veikalu un tuvīno točku. Domāju, ko gan viņš ar mani darīs… Uzfrišinājusi fasādi, izcietusi epilācijas šausmas – sen jau to vajadzēja izdarīt, viena dzīvojot, biju pamatīgi palaidusies - kritiski nopētīju speķa polsterīšus sānos, izrakāju garderobi, saliku somā labākās drēbes un trīcošu sirdi devos uz pasažieru ostu.

Taču viss sanāca daudz vienkāršāk nekā gaidīts. Gunārs mani zālē jau gaidīja. Laimīgi tikuši garām pasu kontrolei, uzkāpām uz prāmja. Gunārs bija nopircis biļetes divvietīgā luksa kajītē. Tiklīdz aiz mums aizvērās kajītes durvis, viss notika pats no sevis. Kuģis vēl atradās Rīgas ostā, kad mēs jau gulējām viens otra apkampienos – tik ļoti bijām sailgojušies un nocietušies. No šī brauciena neko daudz neatceros – visa nedēļas nogale man pagāja kā rožainā miglā…

***

Atgriezusies Rīgā, es vairāk par visu baidījos atkal palikt viena. Sapratu, ka ilgi šo vīrieti “no citas pasaules” nespēšu saistīt. Kad būs apmierināta pirmā, trakā kaislība, zudīs arī interese par mani. Turklāt Gunārs izrādījās četrus gadus jaunāks. Nolēmu darīt visu iespējamo, lai Gunāru noturētu pie sevis. Lai gan saka, ka uz svešām asarām laimi neuzcelsi un ar varu mīļa nekļūsi, toreiz, kad nolēmu likt lietā burvestību, piesaistīt šo vīrieti cieši un uz visiem laikiem, es par iespējamajām sekām vienkārši nedomāju. Bailes palikt vienai izrādījās stiprākas par bailēm no iespējamā soda par buršanos.

Jā, no pusvārdiem es gan zināju, ka Gunāram ir kaut kādas bijušās draudzenes un bērnu māmiņas, bet gribējās ticēt, ka šīs citas sievietes ir nenozīmīgas, tālu un fonā. Ka patiesas jūtas viņam ir vienīgi pret mani, un kopā mēs būsim īsti laimīgi. Neredzēju savā rīcībā nekā slikta: es izvēli biju izdarījusi, un tagad palīdzēšu izvēlēties arī viņam.

Liktenīgajā vakarā, novietojusi vienu otram pretī divus nelielus spoguļus, es aizdedzu garu, kiršsarkanu sveci. Noliku Gunāra fotogrāfiju tā, lai uz tās krītošā sveces gaisma atspīdētu spoguļos. Izveidojās bezgalīgi garš ugunīgs tunelis, kurā kā virpulī tika ierauts Gunāra atspulgs. “Tā, esmu viņu sagūstījusi! No šodienas un mūžīgi mūžos Gunārs būs tikai mans!” Gandarījums par uzdrīkstēšanos kliedēja niecīgos vainas apziņas uzplaiksnījumus gluži kā jūnija saule vieglu rīta migliņu virs ezera.

Krusteniski pārsējusi spoguļus ar sarkanu vilnas diegu, noglabāju tos dziļi vecās kumodes atvilktnē – līdzās jaunības dienu fotogrāfijām, tehnikuma laiku mīlestības vēstulēm un sadzeltējušai aploksnei ar pīšļos sabirzušām rožu ziedlapiņām.

Burvestībai patiešām bija rezultāts. Paziņas brīnījās un droši vien klusītēm skauda mani par šo vīrieti, vēl pajaunu, interesantu un pietiekami turīgu, kurš, pametis novārtā citas savas draudzenes, arvien vairāk laika pavadīja kopā ar mani. Varēju būt lepna par sevi. Likās, ka starpību mūsu gados Gunārs nemaz neievēro. Jutos un arī izskatījos kā pļava, kas, ilgi sausuma vārdzināta, beidzot saņēmusi gaidīto spirdzinošo lietusgāzi.

Gandrīz katru vakaru gājām uz kādu pasākumu, izrādi vai vienkārši uz restorānu. Dažu mēnešu laikā guvu vairāk iespaidu nekā pēdējos desmit gados. Lai gan Gunārs nepiederēja tai vīriešu sugai, kam nauda skrien pa priekšu, par skopu viņu nosaukt arī nebija iemeslu – izklaidējoties nejutu nekādus ierobežojumus. Katru nedēļas nogali ar sarkano “Hondu” braukājām pa Latviju. Šo izbraukumu neatņema sastāvdaļa bija mīlēšanās brīvā dabā vai mašīnā. Sākumā mazliet mulsu - šķita, ka manos gados tā darīt nepiedien, bet drīz vien aizspriedumus atmetu. Arvien biežāk pieķēru sevi izvērtējot mazos sānceliņus, kas iegriežas mežā. Man bija iepaticies! Beidzot sajutusies mīlēta un kaislīgi gribēta, alkaini steidzu atgūt to, kā man tik ļoti bija pietrūcis jaunībā.

***

Todien pie manis ciemos bija atnākusi jaunākā māsa ar meitiņu. Kamēr abas ar māsu, nesteidzīgi pļāpājot, dzērām kafiju, mazā Sintija ziņkārīgi revidēja plauktus un atvilktnes. Neiebildu – galvenais, ka bērnam ir kāda nodarbošanās, un mēs varam mierīgi parunāties. Piepeši man lika satrūkties plīstošu stiklu šķinda. Ieskrējusi otrā istabā, uz grīdas ieraudzīju spoguļu lauskas; lielākās no tām vēl turēja kopā sarkans pavediens. Manas lamatas, sprosts Gunāra dvēselei… Kaut ko nesakarīgu kliedzot, pēkšņā dusmu uzliesmojumā sagrābu jau tā izbiedēto bērnu un vairākas reizes no visa spēka sapurināju. Meitenīte sākumā klusēja, tikai palika sarkana un, muti pavērusi, krampjaini rija gaisu.

Tad balss spruka vaļā, un viņa sāka aizgūtnēm, saraustīti elsodama, kliegt. Māsa, kuras acīm atklājās šausminošās ainas pēdējie mirkļi, paķēra bērnu, mierinādama piespieda sev klāt, un pārvērstu seju šņāca: “Ja tu esi slima, tad ej ārstējies! Mežone, necilvēks! Ko tad tas bērns tādu izdarīja?! Dzemdē pati un tad sit kaut nost, bet manam bērnam liec mieru!” Nespēju un pat nemēģināju kaut ko teikt, lai taisnotos. Noklaudzēja ārdurvis, un biju palikusi viena.

Man bija kauns. Bet gan jau ar māsu atkal salabsim. Tik jauki sākusies diena pēkšņi šķita zaudējusi visas spožās krāsas un prieku. Kā smaga, svina pelēka ēna visam pāri klājās neizbēgamas ļaunas nolemtības apjausma. Ielūkojos lielākajās lauskās: tās bija blāvi nedzīvas. Tikko jaušamā varavīkšņainā trīsa, kas pirmāk liecināja par sagūstītās dvēseles klātbūtni, bija zudusi. Zināju, ka otrreiz sevi iesprostot Gunāra dvēselīte neļausies, un es arī to nemēģināšu.

Atkal un atkal pārdzīvoju notikušo; ausīs nebeidza skanēt māsas vārdi “dzemdē pati”. Tīši vai netīši tas bija teikts - kas zina. Bet vēl sāpīgāk mani ievainot laikam vispār nav iespējams. Tad, kad citas dzemdēja, es gaidīju īsto un vienīgo. Nesagaidīju. Un nu jau mans laiks būs pagājis. Pagājis neatgriezeniski. Nekad man nebūs lemts zem sirds nēsāt mīļotā vīrieša bērnu. Nekad smalka balstiņa mani nesauks “mamma”, un netīras roķeles neķersies svārkos… Klusi birdinādama asaras, lasīju stiklus. Asa, smaila šķēpele dziļi iedūrās pirkstā. Ar asinīm uz linoleja uzvilku krustu, sirdī tādu pašu krustu pārvelkot savām cerībām uz laimi…

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!