Viņu sauca Go ZhunHans. Viņš bija Vjetnamā, kur tika sašauts un novietots lazaretē. Go ZhunHans izveseļojās, taču garīgi neatlaba. Tāpēc viņš runāja daudz muļķību. - Aājuāšķ-, viņš teica, kad gribēja ēst.
I dala
Kad viņu izrakstīja no slimnīcas un sūtīja mājās, viņš mēģināja mukt, taču tika noķerts un aizvests uz mājām piespiedu kārtā.
– Atpakaļ uz Sičuaņu? – jautāja viņu pavadošais ģenerālis, - uz vietu, kur biji piedzimis, audzis un savervēts vjetnamiešu armijā? Ko? – Taču Go Zhunhana galvā bija iestājies melnais periods – viņš it kā visu saprata, taču mēle neveidoja vārdus.
- Āāā...
- Nu labi, labi. Klusē, ja vēlies,- ģenerālis nopūtās un devās tālak uz Tibetu, kur bija jāpiedalās vietējo bandu savstarpējo karu apspiešanā.
II daļa
Indijā ražotās smagās brezenta automašīnas mani kopā ar vēl simtiem ķīniešu strādniekiem pārveda pāri astoņām provincēm un atstāja Harbinā kā rezervi vjetnamiešu partizāniem, kurus sponsorēja un uzturēja Nepālas maoisti. – Go ZhunHans stāstīja draugiem, kad gremdējās atmiņās par karu.
– Un nekad neko nevarēja zināt. Mēs bijām mūžīgā, zin, āāā... satraukumā par to... nu... nākotni. Mēs bijām arī dzirdējuši par Vjetnamā notiekošo, par tām tur, nu, zin, tām zvērībām. Un tad tā diena pienāca un uzreiz mani, zin, sašāva un, uz to tur aizsūtīja uz ...āāā...lazareti. Visas maliņas tā sāpēja, ka nevarēja turēt, zin. Tas nebija labi, zin, bet tad kaut kā pārgāja, tik galvā tāds melns iestājas kādreiz, tā, zin, dažreiz purina tā jokaini, zin, bet tad aizsūtīja mājās - tur viss pa vecam, tā es, zin, te arī, āāā... dzīvoju.
III daļa
- A karcerī esi bijis?- kāds pajautāja.
- Aha. Tas ir garš stāsts. Citiem vārdiem, bij viens, zin, ģenerālis. Tas, kas ar mani kopā uz šejieni brauca. Lādzīgs vīrs, daudz interesanta stāstīja. Tad mēs šķīrāmies kā draugi – viņš brauca tālāk uz Tibetu apspiest kaut kādus tur nemierus, bet es gāju pie sievas...
- Āāā, - sacīja draugi un uzsauca tam alu. Go ZhunHans iedzēra, lai stāstītu tālāk, taču alkohols viņu pieveica un nogāza zem galda.
- Pašā interesantākajā vietā, - draugi sūkstījās un aizsūtīja kādu puiku pakaļ vecā kareivja brālēnam, kurš jau bija dzirdējis šo stāstu un varēja to izstāstīt līdz galam.
Atskrēja brālēns, kuram nekavējoties tika nopirkts alus. Brālēns iedzēra, tad pameta acis uz apkārtsēdošajiem un redzēja, ka tie bija gatavi kāri ķert katru vārdu.
- Nu, kas par lietu?- viņš apvaicājās.
- Tā un tā.
- Labi, ka zinu, - viņš teica, iedzēra vēl un sāka.
Mājās viņu gaidīja sieva, apģērbusies vēl tajās drēbēs, kurās bija greznojusies par godu vīra aiziešanai karā.
- Aājuāšķ,- sacīja dzīves salauztais Go ZhunHans, jo viņam gribējās ēst.
- Ko? – kā fotogrāfija, sastingusi prieka lēciena vidū, bēdu sagrauztā sieviete nervozi iesmējās, - ko tu tur muldi?-
- Aājuāšķ, - kareivis atkārtoja.
Brālēns atkal iedzēra alu un arī nolūza zem galda.
(turpinājums sekos)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
