- Kas tas par alu, ka gāž vīrus no kājām,- iebļāvās klausītāji un sāka trakot.
Pirmais cieta bārmenis, tad bāra lete, tad citi apmeklētāji. Fan Yi pārsita pieri uz galda stūra un kādu brīdi nespēja saprast, kāpēc ar šķiltavu aizdedzināja savas drēbes, kuras izraisīja ugunsgrēku. Dūmi cēlās pelēkajos mākoņos, un liesmas aizsedza sauli. Apsviluši mājlopi skrēja pa ielām, un aitu suņi tiem vaukšķēja līdz. Kukaiņi spindza un pameta pilsētu.
- Mums jādzird stāsta turpinājums, - sičuanieši brēca, solot graut un dedzināt pretējā gadījumā.
Nekavējoties atsteidzās īpašnieks un apsolīja kaut vai no zemes apakšas izvilkt cilvēku, kurš zinātu šo stāstu.
Vīri alka klausīties un bija gatavi uz visu, tāpēc bāra īpašnieks lūdza pusstundu. Viņi negaidīja velti. Drīz vien pāri slieksnim militārā solī pārsoļoja vjetnamiešu formā tērpts vīrs, kurš stādījās priekšā kā piektā pulka jaunākais serežants.
- Biju Go ZhunHana rotas biedrs, pēc tam labs draugs.
- Ooo, - vīri rēca, -stāsti tālāk..
- Cik tālu brālēns paspēja izstāstīt? – viņš lietišķi apjautājās.
- Līdz aājuāsšķ. - Ahā, nu skaidrs. Tātad ZhunHans vēlreiz pateica aājuāsšķ, - karabiedrs sāka, - un kādu brīdi nekas nenotika. Viņi tikai skatījās viens otram acīs. Viņa – pilna neizpratnes un žēluma, viņš – vienaldzīgs pret visu un izsalcis. Bet abi nenolaida acis, jo likās, ka tur slēpjas... Kareivis paskatījās apkārt, lai pārliecinātos, ka visi tiešām klausās viņā, un noslēpumainā balsī turpināja.
- ...slēpjas atbilde un risinājums.
Viņš apklusa, lai baudītu stāsta izraisīto spriedzi vīru acīs, tad kādu brīdi vērās vienā punktā kaut kur griestos. Daži neviļus sekoja skatienam. Viņš skatījās uz sienā iegravētu zīmi. Kāds bija gribējis tur kaut ko uzrakstīt, bet, acīmredzot, bijis iztraucēts, tāpēc tur vīdēja tikai divas svītriņas.
- Kā ZhunHans un viņa sieva, - teica Fan Yi.
- Kā ZhunHans un viņa sieva, - visi piekrita, bet murdoņu pārtrauca virsnieka balss.
- Un Go ZhunHans... – viņš atkal iegrima sevī un pārgāja uz visiem mazliet nesaprotamu dialektu, - ...Go ZhunHans ļāva sievai ieplūst sevī caur savām šaurajām, neko neredzošajām acīm, un viņa tur ieaijājās kā līganā samta karietē...žvīkš
- Cik skaisti tu māki runāt, - bērna priekā teica vecais Hu Zhou, bet Go rotas biedrs tikai atmeta ar roku. - To vilka astoņi zaļgani zirgi. Klipu klapu – un iejāja acs ābolā, kurā nejuta ne kustību, ne virzību. Tāds želejveidīgs zirnekļu tīkls. Pat radzenes grambas likās kā pieneņu pūkas, kuras pazuda ievilktas skatienā...Skatiens kā milzīgs riņķis... Tur bija tāds kā spirālveidīgs riņķis, kas griezās skaistā virpulī un veidoja attēlus. Bet šis riņķis...
Go ZhunHana drauga balss kļuva vājāka.
-... šis milzīgais riņķis...tāds dziļš un skaidrs, bet skaidrība izrādījās tikai atspulgs tam, no kurienes viņa nāca...
Likās, ka viņam sākt trūkt spēka. Uz pieres izsitās lielas sviedru lāses, bet nepameta sajūta, ka viņš vēlas izstāstīt kut ko ļoti svarīgu.
Viņa sekoja tam...un tālāk... tāds dzidrums...kā kalnu gaiss...āāā...
Vīrs pēkšņi sāka kāsēt. Viņa seja pārgriezās kā pēc čūskas kodiena. Viņš sazvāļojās, un vīri metās kājās, lai neļautu tam nokrist uz netīrās bāra grīdas, bet jau bija par vēlu - Harbinas jaunākais serežants gulēja bez elpas.
(turpinājums būs)