close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
V daļa

- Mmmm...,- no bāra tumšākajiem stūriem sāka plūst zemās balsīs dziedāta skumja dziesma. Tā bija skarba kā ziemeļu daba un skaista kā troļļu māja. Tā aizrāva visus uz tundru, kur pundureglītes klanījās, pateicās par mūžīgo uguni un gāja stāvēt pie durvīm, jo bija pēdējais laiks godasardzei. Un bārā nāca un gāja cilvēki, lai atdotu godu tam, kurš cieņas pilns dzisa visu acu priekšā. Tie plūda straumēm. Tie bija sadevušies rokās. Un viņi neskatījās viens uz otru.

- Kāpēc tā? – vaicāja Hu Zhou.

- Tāpēc, ka tā ir pilnīga mistika, - norūca blakus nelaiķim sēdošais Fan Yi, - jo visi, kas kaut kādā veidā ir saistīts ar stāstu par Go ZhunHanu, mirst tādās kā pēkšņās nāvēs?

- Ko gvelz! Ko stāsti! – skanēja dusmīgas balsis – šis tik pirmais, tie divi ir tikai pārdzēruši – Bet Fan Yi tikai raudzījās uz leju, un visi ievēroja, ka viņš kreisajā rokā tur Go ZhunHana delnu. Tā nedzīvi karājās Fan Yi pirkstos. Bārā esošie tad metās pie brālēna, un arī viņa tur nebija. Vietā, kur pirms brīža tas bija gulējis, atradās tikai viņa astrālais ķermenis. Tas pats bija sācis jau irt.

Tagad vīri trīcēja aiz bailēm gan par savu dzīvību, gan arī par neziņu, bet nevēlēšanās to atklāt citiem bija iecirtusi aukstus zīmogus viņu acīs. Tie sapringuši skatījās viens uz otru, un viņiem visiem bija sakāpinātas vainas apziņas un dvēseles sadalīšanas prieka jutekliskie viepļi. Viss notika pilnīgā klusumā un absolūtā saskaņā.

Atkal šķīda pudeles, un krēsli tika lauzti un lauzti līdz skaidām, pa logiem meta pelnutraukus un degošas grīdas lupatas. Aizvien vairāk ķermeņu asiņoja, un kāpēc viņi nodedzināja pilsētas vienīgo krematoriju? Varbūt tāpēc, ka visiem pēkšņi likās, ka tā vajag un vienu brīdi šķita, ka tā arī viss beigsies, bet tad Fan Yi uzkāpa uz galda un iebļāvās.

- Vai mēs negribam dzirdēt stāstu līdz galam?

Vīri svilpa un rībināja kājas, tikai brālēna astrālais ķermenis viegli sīca. Tā bija atbrīvotības apgarota šūmēšanās – kaismīgi sasarkušas sejas un mīlpilnas atzīšanās piepildīja telpu, kaut tajā brīdī jau neviens par to nedomāja, ja neskaita veco Hu Zhou, kurš turēja mazmeitiņu, apkampis to savās aprepējušās rokās, un klusi ķiķināja. Viņam patika viss šis bardaks, un viņu sen vairs neinteresēja stāsta turpinājums, bet viņš kurināja tautu tālāk.

- Gribam dzirdēt stāstu! Mēs nebaidāmies! Go ZhunHana piemiņai! Stāstu! Dodiet stāstnieku! – viņš bļāva iekšēji smīkņādams, un līdzi skanēja uzbudinātas balsis, radīdamas svinīgu svētku sajūtu.

(turpinājums ir)

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form