- Vai arī tieši laikā, - viņa izdzirdēja.- un vai ne īstajā vietā?
- Kas tas?
- Es, tas esmu es.- teica nepazīstamā balss. Sieva nezināja, kas runā, bet viņai bija kauns to jautāt. – Āāā...tas tu,- viņa teica un samulsa. Likās, ka jāuztur saruna, pie tam cita jau neviena nebija. – Nu, kā tev iet?
- Nu tā, normāli.-
Viņai sagribējās to ieraudzīt, jo likās savādi runāt ar cilvēku, kuram nevari palūkoties acīs, pie tam būdama cita cilvēka galvā, bet joprojām nezināja, kā to pateikt. – Runāšu kā domāju,- viņa pie sevis nosprieda un tad teica skaļi.
- Drīkst uz tevi palūkoties?-
- Kāpēc gan lai tu to vēlētos?- balss paraustīja plecus.
- Nu...kaut vai tāpēc, ka nezinu, kāds tu izskaties.
- Ha, - balss pasmīkņāja, - es izskatos labi.-
- Tas ir mājiens, ka es izskatos slikti?- ZhunHana sieva sadusmojās.
- Nē, kāpēc? Tu izskaties labi, bet man tā vien liekas, kā nejūties gan,- balss skanēja jau ironiskāk.
Sieviete klusēja, jo viņa zināja, ka balsij ir taisnība – viņas stāvoklis tieši tāds arī bija. Brīdi viņa valdīja nepatiku.
- Klausies,- viņa atkal uzrunāja balsi, - nezini, kā var izkļūt no šejienes?-
- Nav ne mazākās jausmas, bet es pieņemu, ka tieši pa to ceļu, pa kuru ienāci.
- Tas nav nekāds mierinājums, - ķīniete smējās, - tik tālu jau es pati būtu aizdomājusies.
- Nu tad aizdomājies.
- Labi,- viņa nopūtās,- kas man cits atliek, - un nosēdās lotosa pozā. Balss smalkjūtīgi pieklusa. Pagāja daži mirkļi. Viņa piecēlās un atvēra apputējušus slēģus. Ieplūda žilbinoša saules gaisma un atskanēja putnu čivināšana.
- Jā -, balss novilka, - ātri gan tev gāja -, taču sieviete vairs nepievērsa balsij nekādu uzmanību. - Ir noticis brīnums...-, viņa sacīja pirms lēca caur vienu no atvērtajiem logiem un nonāca ārpusē. - Ir noticis brīnums?- balss neticēja, bet viņa bija jau tālu prom.
VIII daļa
Viņa atklātības iedrošināti pār ģenerāli bira jautājumi, un uz katru no tiem viņš gari un plaši atbildēja. Tas bija ZhunHana dzīves kaleidoskopiskais izvērsums, kurš ģenerāļa skatījumā ieguva jaunas krāsas un atklāja citas nianses.Tā viņš stāstīja jau trešo stundu. Gan par to, kas būtisks, gan vienkārši spēlējās ar vārdiem. Viņš sen jau nedomāja, ko runāt, jo viņš bija kādas augstākas būtnes veidota skaļruna membrāna. Tā bija cildena sajūta. Raupjās lūpas izrunāja skaidri sadzirdamus vārdus, bet vīri bārā – tie bija kļuvuši pavisam citi - vairs necilāja glāzes, pat neelpoja skaļi, tik alkatīgi tvēra katru vārdu.
- Varbūt tieši tā izskatījās Jēzus mācekļi? Arī viņu cieši vērstie skatieni urbās vīrā, kas vēstīja par patiesību, - jautāja Fan Yi.
- Šī pat nav patiesība, - attrauca vecais Hu Zhou. - Šis ir brīnumains stāsts par lāga Go ZhunHanu, puisi, kurš ir tāds pats kā tu vai es. Mēs esam ar viņu runājuši, viņu redzējuši un mīlējuši. Un šī stāsta morāle ir pavisam vienkārša.-
- Nu, nu?
IX daļa
Pēkšņi Hu Zhou vairs nelikās, ka šim stāstam vispār būtu kaut kāda morāle, un ja arī bija, tad nepasakāma.
- Nū... ka mīlestība ir visur esoša...mmm...visu varoša... pat zemnieku būdiņā tā ir...ēēē...tāda pati kā imperatora pilī.
- Prāta vārdi! Kāds viedums! Pareizi Hu!
- Sauciet mani vienkārši par Sjao Zhou, - vēlīgi sacīja vecais vīrs un bārā visi laimīgi sasmaidījās.
- Labi, Sjao Zhou, es tad laidīšu atpakaļ,- sacīja ģenerālis, piespiezdams tam roku, - stāsts arī galā, vairāk man nav šeit ko darīt.
- Nē, pat nedomā, tev jāpaliek šeit, - visi pārkliedz viens otru. – Būsi mūsu goda viesis! –
X daļa
Hu Zhou mazmeitiņa stāvēja klusi.
- Kāpēc tu nepriecājies? – jautāja viņai vectēvs. – Tavam vectēvam šodien liela diena. -
- Es gribu zināt, kas notika ar viņiem tālāk.
- Ar kādiem viņiem?
- Ar Zhun Hanu un viņa sievu.
- Kā tālāk? – visi bija neizpratnē. – Re kur guļ ZhunHans, miris no alkohola, tā arī nebeidzis dzert.
- Pilnīgi nelietojams!-
- Ku kū, mosties,- vīri spārdīja stingo ķermeni,- pastāsti meitenei, kas notika ar tevi tālāk! -
- Celies, vai arī mēs paši tevi piecelsim!-
Viņi satvēra ZhunHanu aiz padusēm un atstutēja pret bāra leti, tad iebāza mutē cigareti un rokā ielika viskija pudeli.
- Iedzer par mums! Atbrīvojies!
Vīriem kļuva jautri. Viņi skaļi smējās un siekalas šķīda no viņu bezzobainajām mutēm
– Ha, ha...tālāk! Viņa gribēja dzirdēt stāstu tālāk! Hā! Skaties uz stāsta beigām! Re kur viņš ir! Ha ha ha! Stulbais meitēn, šim stāstam nav beigas! Stāstiem nevar būt beigas! Vismaz šitādiem tiešām nē! –
Meitene sāka raudāt un vīriem palika tās žēl.
- Nu labi, labi. Lai Fan Yi tev izstāsta par ZhunHana sievu līdz galam, bet ejiet kaut kur citur, lai mums nav jāklausās tas gaudulīgās glupības! -
Viņi aizgāja citur, un viņa uzzināja visu. Kā viņa veica zināmo ceļu pa pieneņu pūkām. Kā pagriezās, lai atbildētu, bet nepaspēja un ienira skurbā skaidrībā. Tad iznira mutuļojošu duļķu gravā, kur sēdēja viena mitrajā zālē, un vairs nekas nenotika, tāpēc viņa nopurinājās un iestāstīja sev, ka tas viss viņai bija tikai licies.
Un vēl Fan Yi atklāja, ka arī viņam viss tikai liekās, un atzinās mīlēstībā pret mazo meiteni.
- Fi, cik prasti – viņa uzspļāva Fan Yi uz kurpes un raudādama aizskrēja meklēt vectēvu, kurš rīta saules apspīdēts gulēja rūpīgi koptajā parkā.
- (beigas)