Nākamais rīts ne ar ko neatšķīrās no daudziem citiem. Andris skaļi čāpstinādams ēda tostermaizes. Daiga nevarēja saprast vai vēlētos šīs skaņas dzirdēt katru rītu visa atlikušā mūža garumā. Viss viņu apmierināja, dzīve kā pasakā.... nauda, ērtības... Kas tad bija tas, kas lika šaubīties? Pirmkārt, Daiga nebija pārliecināta, ka Andris ir tieši tas vīrietis, ar kuru viņa vēlētos saistīties uz visu mūžu. Otrkārt, Daiga saprata, ka tad viņas brīvajai dzīvei ir gals. Vismaz atpakaļceļš jau būtu daudz grūtāks nekā patreizējā situācijā. Tagad Daiga jebkurā brīdī, ja sajustu ka skābeklis piegriezts, vienkārši varēja pateikt „čau”, sakravāt somas un doties prom. Dabiski atgriešanās drūmajā īres dzīvoklī nekādas pacilājošās sajūtas neizraisīja, bet palikt te uz visiem laikiem, pārvērsties par brīvprātīgu veļas mazgātāju un mājkalpotāju? Vai cena par pārtikušu dzīvi nebija pārāk augsta? Uz mirkli Daiga pat piemirsa savas veselības problēmas.
Aizejot Andris nošmakstināja slapju buču uz Daigas vaiga. Daiga pa logu ilgi māja atvadas. Gluži kā tāda nogarlaikojusies mājsaimniece, kas vīram aizejot, jau sāk viņu gaidīt mājās, Daiga ar nepatiku konstatēja.
Diena bija brīva, jo Daiga strādāja uz maiņām par operatori firmā, kas nodarbojās ar kokmateriālu piegādi. Bezmērķīgi klīstot pa lielo dzīvokli, Daiga ar putekļu slotiņu braukāja pa plauktiņiem, gleznām, galdiem, bufetēm. Viņai patika dzīvoklis un patika tajā dzīvot. Vismaz patreiz. Ar baudu Daiga apsēdās pie lielā ozolkoka rakstāmgalda un roku noglāstīja tā gludo medaini zeltaino virsmu. Daiga mīlēja šīs mēbeles, gleznas un daudzos sīkos nieciņus, kas glītās rindās kārtojās bufetēs. Dzīvokli Andris bija mantojis no vectēva akadēmiķa. Tas atradās pašā pilsētas centrā ļoti respektablas mājas trešajā stāvā. Ko vairāk viņai dzīvē vajadzēja? Cilvēks, kurš kādu laiku padzīvojis barakas tipa dzīvoklītī viņu saprastu. Nebijusi tikai problēma ar STS un vakardienas bildinājums. Daigai bija jau 34 gadi, bet visu šo laiku viņa tika dzīvojusi kā brīva sieviete. Viņas plānos neietilpa bērni un precības. Baiba glāstošām kustībām notrauca putekļus no mapītēm un dokumentiem, kas kārtīgās kaudzītēs gulēja uz rakstāmgalda. No vienas tādas kaudzītes lapas stūris bija izspraucies un bojāja jauko harmoniju. Daiga pacēla virsējās mapes un ieraudzīja, ka tas ir aploksnes stūrītis. Sievišķīgā ziņkārē viņa paņēma aploksni. Manam bubucītim ir noslēpumi? Visas pienākošās vēstules un presi Daiga no pasta kastes izņēma pati, bet šādu nebija ievērojusi. Atpakaļadreses nebija, arī pasta markas nē. Tātad vēstule nodota tieši rokās vai caur kādu. Daiga pasmīnēja un atvēra aploksni. Nu ko tad manam mīļumam te raksta....Rakstītais Daigu pārsteidza un uzjautrināja. Tā bija vistīrākā mīlestības vēstulīte, trūka tikai, ka būtu iesmaržota. Kaisle burtiski strāvoja no katras rindas. Daigas acis pārskrēja tekstam un atdūrās pret parakstu beigās....Anna. Tā taču Armanda sieva! No pārsteiguma Daigai vēstule gandrīz izkrita no rokām. Smadzenes strādāja kā visaugstākās klases procesors. Ir! Izeja rokā!
Turpmākā dzīvokļa uzkopšana Daigai vairs nesagādāja nekādas problēmas. Viņa burtiski lidoja, un putekļi pašķīda uz visām pusēm no tik enerģiska uzbrukuma.
Vakariņās Daiga sabrūvēja kārtējo meistardarbu no cūkgaļas, rīsiem, ananāsiem un dažādām garšvielām. Jau pie vakariņu galda sēžot, viņa sāka savu smalki izplānoto scenāriju. Mīļais, man tik ļoti kauns no tevis...bet man jāsaka.... es pat nezinu kā sākt.... tava uzticība....es nešaubos ne mirkli... esmu pati laikam vainīga, lai gan nevaru pat iedomāties kā tas varēja atgadīties.... neuzmanība...nepietiekama tīrība... man tik ļoti neērti, Daiga teatrāli stostījās un šņaukājās rūtotā kabatlakatiņā un tad pašās beigās samocīti izgrūda – tās sabiedriskās tualetes ir tīrākais baciļu perēklis...nemūžam vairs tādās neiešu... lieta tāda, ka man atklāja seksuāli transmisīvu slimību, kura nav tik briesmīga kā izklausās, bet lipīga gan. Daiga apklusa un jautājoši skatījās uz Andri. Andris sastinga ar pie mutes paceltu dakšiņu. Pēkšņi notika kas negaidīts. Viņš piesarka un sāka klepot. Daiga steigšus ielēja glāzi ar sulu, jo klepus pārgāja briesmīgā lēkmē, un viņai šķita, ka Andris tūliņ nosmaks. Daiga pat pielēca kājās un sāka dauzīt Andrim pa muguru. Viss beidzās ar Andra izteikto iespējamību, ka viņam laikam saglabājušās kādas nebūt slimības paliekas no tās reizes, par kuru iepriekšējā vakarā bija Daigai stāstījis. Kas vainīgs, tas bailīgs, Daiga pie sevis triumfēja, bet ārēji tēloja satriektu un dziļi nelaimīgu būtni, kas absolūti nesaprot, kā vispār pie tādas slimības var tikt.
Tālākie notikumi risinājās pēc plāna – Andris pēc Daigai izrakstītās receptes nopirka zāles. Daiga iekšēji smējās kā kutināta – droši vien vairākas porcijas, jo arī Annai tak jādod...Interesanti ko Anna teiks Armandam? Daiga saprata, ka viņas rūpīgi plānotais scenārijs izdevies un jutās ļoti apmierināta. Par precībām Andris vairs nerunāja ne vārda. Lai arī gredzens Daigai nepatika, viņa to valkāja katru dienu, lai izrādītu savu šķietamo nevainību un apņemšanos doties laulības ostā. Viņa nesatraucās, ka Annas dēļ varētu zaudēt savu pašreizējo stāvokli Andra dzīvē. Diez vai Anna būtu ar mieru mainīt trīsstāvu māju Mežaparkā pret nesliktu, taču tomēr tikai dzīvokli Rīgas centrā. Arī alga Armandam bija ļoti laba. Pat pārāk laba tādai, kā Anna.
Kādu dienu, kad Andris jau bija devies uz darbu, atskanēja telefona zvans. Zvanītājs bija Armands.
Turpinājums sekos.