STS

Daiga gandrīz vai lūdzoši paskatījās dakterienē. Vai tiešām šitādu kaiti var saķert tikai dzimumattiecību ceļā? Ārste paraustīja plecus. Sak, pašai tev meit, labāk zināms un vēl piebilda, ka vispār jau arī sabiedriskajās tualetēs nekāda tīrība nav novērota un vai maz kas var gadīties...tikai kurš prātīgs cilvēks sēžoties uz aptaisīta poda.... Daiga nodrebinājās, kuņģi pārņēma nelabums padomājot vien, taču viņa saprata, ka tā ir izeja. Netīra, smirdīga, ne visai ticama, bet izeja no situācijas.

Lai sagatavotu augsni gaidāmajām pārrunām, Daiga tovakar pagatavoja Andra visiecienītāko ēdienu – pupiņas tomātu mērcē ar vistas gabaliņiem. Tad piekopa māju, un pie sevis „luking in jooor aizzzzzz...” dungodama sāka lasīt „Aiju”. Visam vajadzēja izdoties.

Andris ieradās pavēlu un nedaudz jautrā prātā.Paldies dievam, Daiga pie sevis nodomāja un sāka aptekalēt Andri kā vista gaili. Andrīti, nāc palīdzēšu..Andrīti, es tev pagatavoju vistiņu ķīniešu gaumē....Andrīti...Andrīti... tā vien visu laiku skanēja. Daiga juta, ka pašai nelabi paliek no savas medaini salkanās balss. Nu ko viņa te šitā kā tāda iztapoņa? Pie Andra Daiga dzīvoja jau kādu pusgadu. Līdz tam īrēja maziņu dzīvoklīti bez ērtībām. Ateja ārā, virtuve, istaba un koridors bija viena telpa, pārdalīta ar aizkariem. Arī ūdens iekšā nebija, un zem izlietnes Daiga turēja spaini, kuru vismaz četras reizes dienā vajadzēja nest ārā izliet, ja kaut ko gatavoja vai mazgāja. Māja, kurā Daiga īrēja šo par dzīvokli tikai murgainā fantāzijā iztēlojamo telpu, atradās pašā ielas malā, un katru dienu sienas bīstami drebēja, kad garām brauca smagais transports. Daiga pat drošs paliek nedrošs gultu novietoja pie iekšējās sienas. Ej nu sazini...ja nu kādam samisējas un sienā iebrauc? Ar Andri viņa iepazinās, kad pašķīrās no Viestura. Tam bija neliels divistabu dzīvoklis, kura vienā istabā dzīvoja Viestura jau pilngadīgā meita. Viņai bija materiāli labi situēts čalis, pie kura būtu varējusi dzīvot. Taču nē, freilene demonstratīvi veda puisi pie sevis katru vakaru, seksojās aiz sienas uz velna paraušanu un no rītiem indīgi smīnēdama blenza uz Daigu. Viesturs bija nespējīgs meitu pie vietas nolikt. Viņa Daigu necieta un darīja visu, lai dzīvošana pie Viestura Daigai izvērstos murgā. Laikam taču baidījās, ka tā var noprecēt viņas veco un ievākties dzīvoklī pavisam. Iesākumā Daiga patiesi apsvēra domu pārvākties pavisam, bet, sastopot Viestura meitas demonstratīvi kareivīgo pretsparu, ātri savas domas mainīja. Padzīvojusi tur pāris nedēļas viņa saprata, ka Viesturs nav viņas sapņu ideāls un viņa dzīvoklis ne tik. Var jau būt, ka pareizāk būtu teikt - Viestura naudas maciņš neatbilda Daigas ideālam par pārtikušu dzīvi. Andris – tas bija pavisam kas cits. Daiga atcerējās savu paplukušo mitekli un nodrebinājās. Andris strādāja lielā uzņēmumā par ražošanas daļas vadītāju. Labi pelnīja un bija devīgs pret Daigu. Bet pats galvenais – viņam nebija bērnu, nebija vecāku šai pilsētā, un nebija arī kašķīgu un uzbāzīgu radu, kas jubilejas reizēs jāuzņem. Daiga jau pēc mēneša sajutās kā dzīvokļa īstena saimniece. Pa reizei atnāca Andra draugi, bet tā bija maz bēda. Tik vien kā galds jāuzklāj un jāsmaida pa visu ģīmi. Vienā no tādām sanākšanām Daiga iepazinās ar Andra darba kolēģi Armandu. Ārēji spožs vīrietis, bet patiesībā galīga niecība. Armands bija pamatīgi un uz visiem laikiem palīdis zem sievas tupeles. Taču laikam jau arī viņam gribējās kādu „rozīnīti” un tāpēc visu vakaru siekalojās uz Daigu skatoties. Daiga nebija no akmens. Taču tikpat ātri kā sācies viss arī beidzās, jo Daiga nedomāja gluži par smukām acīm atdoties katram vīrietim. Pat ja viņš izskatītos pēc Toma Krūza. Armandam naudiņa pieturējās tikai algas dienās. Dienu vēlāk sieva jau vīra maciņā bija uztaisījusi kārtīgu revīziju, un Daigai reiz pat nācās izmaksāt viņam pusdienas. Ar to arī romāniņš iegāja strupceļā. Ja vīrietis ir nespējīgs pat kafiju izmaksāt par konjaku nemaz nerunājot, tad tāds vīrietis Daigai nebija vajadzīgs.

No pārdomām Daigu atrāva Andra skaļā tusnīšana, acīmredzot savu čību meklējumos, rokoties pagultē. Nevarētu teikt, ka Daigai Andris kā vīrietis galīgi nepatiktu. Sekss, ja Andris bija skaidrā, viņu apmierināja un arī pēc izskata viņš nebija zemē metams vīrietis. Nekādu prieku zeķu mazgāšanā Daiga gan nesaskatīja, bet atceroties savu dzīvi briesmīgajā īres dzīvoklī, viņa bija ar mieru labāk mazgāt zeķu, kreklu un bikšu kalnus, nekā pārvākties atpakaļ. Bez tam Andris bija apsolījis no nākamās algas nopirkt jaunu veļas mašīnu, kas šo procesu krietni vien atvieglotu.

Ko tas Andris tur meklē tik ilgi, Daiga nodomāja pie sevis. Pēcpusi gaisā sacēlis Andris vēl joprojām makšķerēja pa pagulti. Beidzot ar atvieglojuma nopūtu piecēlies un muļķīgu iedzēruša cilvēka smaidiņu sejā viņš nāca tieši pie Daigas. Uf, pakrita man tas nieks zem gultas...laikam esmu drusku par daudz iedzēris...es te tā padomāju, ka nav ko garumā vilkt...gribas stabilitāti...tu esi kārtīga un smuka arī...te Andris piemiedza ar aci. Daiga gaidīja, kas būs tālāk. Andris sāka stāstīt, cik grūti ir atrast kārtīgu sievieti, kurai varētu uzticēties...cik viņam raibi un rūtaini dzīvē gājis....esot pat reiz kādu slimību saķēris....un tā sieviete ārēji bijusi tik nevainojama... Daigas sirds sāka sisties straujāk, un viņa piesarka. Andris to pamanīja un piebilda, ka par Daigu esot pārliecināts kā par sevi pašu. Daiga juta, ka tiek dzīta strupceļā. Tikmēr Andris jau bija satvēris Daigas roku un vilka pirkstā smalku zelta gredzenu ar koši sarkanu aci. Kļūsti par manu sievu! Daigas brīnumjaukais plāns paputēja vienā rāvienā. Kā tagad izskatīsies, ja viņa klās vaļā, ka vazājas pa sabiedriskajām tualetēm un sēž uz netīriem podiem.....
Turpinājums sekos.