Ciema gala mājā vientuļās skala uguntiņas apspīdēti, karājas divi šūpulīši, kuros Minna un Emma šūpo savas atvasītes – Rupekļa dēliņus, jo ir jau apaļi deviņi mēneši apskrējuši, kopš papiņš devies protesta akcijā... Re, durvis veras... Kas tad tur nāk? Ak... kāds prieks, kāda laime! Viņš ir atgriezies!
Nākamajā dienā, pabarots ar kartupeļu bliņām, Rupeklis apmierināts rukšķ un grozās pa zirnāju cisām, izgulēdams miedziņu, bet brašās aizsardzes, zīdaiņus ar krūti barodamas, mājas pagalmā zīmē priekšvēlēšanu plakātus “Latvisku garu latviskā miesā!” un “Iesvaidīsim Rupekli par Sūnu ciema pagastveci!”.
Gar pagalmu garām nāk deputāta kandidāts Koknesis un viņa uzticības persona Morics, kuri abi domā, ka visas meitas ir paredzētas tikai vienas funkcijas veikšanai, un grib garāmejot šām fiksi uzlēkt mugurā. Brašās aizsardzes spiegdamas aizskrien aiz kūtspakaļas un smaidīdamas saka: “Iestāsieties mūsu partijā – tad dabūsit visu, ko sirds kāro! Mēs esam pieejamas tikai savas partijas biedriem!” “Tā ir šantāža,” neapmierināts norūc Morics un lēnām sāk pārdomāt. “Sušķes tādas!” viņš nevar nomierināties.
“Eh, ko tur, viena bāba uz priekšu vai atpakaļ! Tās mantas mums netrūkst!” prātīgi saka Koknesis.
Bērziņmāte kopā ar savām kolēģēm no sieviešu klostera staigā pa Krieviju. Ekskursijas vadītājs dāmas ieved seksšopā. Eniņmāte, ieraudzījusi aiz letes dīvainas formas dažādu izmēru rozā gumijas izstrādājumus jeb tā sauktos vīriešu aizvietotājus, ilgi stāv un bola acis. Atmiņā uzaust aina, kurā viņa pirms 60 gadiem ar Kuzmiču kopā vienīgo reizi zaudē nevainību un viņas acis kļūst vēl apaļākas. Viņa atceras, kur kaut ko līdzīgu jau ir redzējusi... “Apžēliņ!” izsaucas Eniņmāte. “Jūs tikai paskatieties, kas no tā cilvēka ir pāri palicis!”
Vēlēšanu kampaņu uzsāk arī Klaips, Affenšcvancs un Prātnieks. Klaips aplīmē visas ciema mājas ar savu foto, kas savilkts niknā grimasē un apakšā paraksta baltu patiesību: “Es esmu dzimis, lai zagtu”. Tur klāt tiek izkarināts arī plakāts, kur attēloti divi Klaipa partijas tēvaiņi, kas pie koka piesietus, stiepj uz mežu trīs puikas...
“Redzat nu, kā iet tiem, kas neklausa vecākus!” Zelda, plakātu rādīdama, biedē savus mazdēlus Spec Opsu un Sniperu.
Prātnieks izsūta personiskas vēstules visiem ciema kādreizējiem un tagadējiem iedzīvotājiem ar vēlmi, lai šie balso par viņu kā Sūnu ciema pagastveci. Vēstuļu sarakstīšanā piedalās vesels kantoris, tiek iztērēts pusotrs miljons no naudas, ko Prātnieka vēlēšanu kampaņai ieskaitījuši suteneri, zagto automašīnu uzpircēji un narkotiku biznesa darboņi, rakstvežiem ir rokas pilnas darba, lai uz konvertiem sarakstītu visas adreses. Prātnieks paziņo, ka vajagot paņemt visus arī pēc baznīcu grāmatām – a vdrug kāds no tiem vēl dzīvs un nav apzināts, ko tad? Paliks bez balss! Viņš saņem veselu gūzmu atbilžu. 13 vecmeitas sola balsot par viņu tad, ja viņš tās ņems par sievām. 8 zoofīli atbild, ka balsos par šo, ja viņš pieņems likumu, kas ļaus precēties večiem ar mājlopiem, kā arī ja kandidāts apmeklēs viņu tusiņa vietas. Dažas draiskules sola balsot pēc kopā pavadītas karstas nakts, bet uz atbildēm Prātnieks nolemj neatbildēt, līdz ar to zaudējot 13, 8 un dažas balsis. Viņš saņem arī dažas vēstules no viņpasaules un manāmi satrūkstas. Izrādās, ka visi, kas minēti Sūnu ciema baznīcas grāmatā, tomēr nav dzīvi. Nepatīkami. Atkal mazāk balsu...
Affenšvancs nez no kurienes izvilcis Staļina, Ļeņina, Kaligulas un Hitlera bildes. Sevi viņš ielīmē kā piekto un sataisa varenu kolāžu. Viņš patiešām labi izskatās starp šiem nopietnajiem vīriem. Apakšā uzraksts: “Balsojiet par mums, draugi!”
Patiesības nīdējs briļļainais milicis Māliņš pa nakti kopā ar draugiem aplīmē Klaipa plakātu ar zilu papīrīti, uz kura rakstīts: “Negodīgs un seksuāli nepareizi orientēts”. Klaips ir varen priecīgs, jo šāds pavērsiens viņam vairo popularitāti savējo aprindās, tādēļ samaksā mentam štuku baksu.
Neviena nesaukts, negaidīti parādās jauns kandidāts uz pagastveča krēslu. Kā maza, neganta žurķele, aceņu stikliem spīdot un zobiem kņadzot, no kādas spraugas pēkšņi izlien Mazais Cilvēks, reņģu ēdājs, un spilgto prožektoru gaismā veltī publikai apburošu ķirzakas smaidu. “Tagad darīsim pēc mana prāta...” saka mazais cilvēks un aizvelk sev līdzi uz pagrabu kādu puiku ar garu degunu. Koka puisēnam ir apnicis, ka regulāri kāds no lielajiem drāž vai nu viņu vai viņa krievu izcelsmes brālēnu Buratino, un iesniedz petīciju televizorā un Tiesību kantorī. Tā kā arī Tiesību kantoris ir pilns ar Pinokio drāzējiem, tad vienīgais, kas reaģē uz koka cilvēciņu izmisuma saucienu, ir televizors. Televizors izstāsta lietas būtību: tad, kad Džuzeppe Zildegunis un papa Karlo pirmie drāza koka cilvēciņus, viņiem nekādi nevedās saīsināt viņu degungalus, kas kā bija pārmēru gari, tā palika. Līdz ar to visi, kas ierauga koka cilvēciņus ar tik gariem deguniem, neviļus uzskata par savu pienākumu tos nodrāzt, lai tie izskatītos daudzmaz cilvēcīgāk. Taču koka cilvēciņiem, neapšaubāmi, ir tiesības staigāt riņķī ar tādiem deguniem, kādi tiem ir, un nevienam nav tiesības viņus drāzt!
“Tas ir politiskais pasūtījums! Liellopi tādi!” kliedz deputāta kandidāts Cūkuģīmis.
Affenšvancs apmierināts berzē punci. Viņa izredzes uz pagastveča krēslu aug augumā. Viņa piekritēji, banānus saēdušies, veselīgi atraugājas, svin “oktoberfestu”, dzied: “Deutschland, Deutschland überalles!” un ik pa brīdim iesaucas: “Heil, Joachim!”