close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Pašlaik pasaulē valda jūtu deficīts. Šodien es stāvu rindā uz skūpstu pirkšanu. Jau divas dienas nostāvētas un var teikt, ka esmu pamazām pavirzījusies uz rindas vidu. Šo rindu veido gan vīrieši, gan sievietes, gan bērni, bet apskaužami daudz te tomēr atrodas padsmitgadīgas meitenes. Dažas, bet tikai dažas no viņām klusi stāv un gaida savu kārtu uz skūpstu pirkšanu. Lielākā daļa no šīm meitenēm savā starpā smaidīgi čalo. Manā ausīs nonāk saruna:

-Pirms nedēļas es beidzot nopirku sāpes. Baigākā sajūta, zini...
-Kā tas bija?
-Viss iekšā sāpēja, bija nepārtraukta sajūta, ka neviens mani nesaprot un patiesībā tā visa sāpju būšana tagad ir šausmīgi moderna.
-Kādas sāpes tur ir pieejamas?
- Dažādas, kādas vien vēlies. Sāpes, kas rodas, tuvam cilvēkam aizejot, no vientulības, roku griešanas, dedzināšanas un protams daudzas citas, es tikai saucu populārākās...
- Būs man ar kaut kas no tā visa jāpamēģina, man baigi daudz pazīstamas to ir darījušas, pašai ar kaut kā gribas.
- Kad izstāvēsim šo rindu, varam aiziet abas nopirkt nedaudz sāpju...
-Tas būtu forši.

Man apnika klausīties šo dialogu, domu es jau paspēju saprast. Es palūkojos uz blakusesošo sāpju rindu. Varētu teikt, ka tā sastāv no 60 procentiem padsmitgadīgu meiteņu, bet pārējie procenti jau ir cita dzimuma un protams, arī vecuma cilvēki.

Sāk apnikt stāvēt šajā rindā pēc pērkamajiem skūpstiem. Apnikt sāk komercialitāte un industriālisms šajā pasaulē. Varētu no tās aiziet, bet tad atkal būtu jāstāv rindā. Rindā uz pašnāvību, kuru veido padsmitgadīgās meitenītes ar sagrieztu, sadedzinātu ķermeni un "neviens mani nesaprot" sejas, izteiksmi.

Pašnāvību rinda, lai arī ļoti gara, aizņem apbrīnojami maz laika. Laikam jau tādēļ, ka praktiski visas padsmitgadīgās meitenītes nonākot pie maksāšanas un preces saņemšanas, nobīstas un bēg prom uz rindas beigām, lai sāktu visu no sākuma. Nē, es to nedarīšu. Es jau biju šajā, tik populārajā rindā, taču brīdī kad gribēju atkal bēgt uz rindas sākumu, kāda meitene, kas pati bēga prom, mani netīšām pagrūda un es tiku iegrūsta skūpstu rindā Laimīga nejaušība Katram cilvēkam ir liktenis, kas viņam ir nolemts un dvēselei atliek tikai to piepildīt, pat tad, ja tas ir kā neveiksmīgi uzrakstīts scenārijs. Kāpēc tik daudzas meitenītes stāv pašnāvību rindā? Laikam jau šīs jaunās sievietes ir gaidījušas visās citās līnijās, ko veido cilvēki, taču līdz galam izstāvējušas un nopirkušas tikai sāpes. Tas taču tagad skaitoties moderni, ne? Iespējams, ka tas notiek tādēļ, ka viņām trūkst pacietības un padoma. Manuprāt, visai interesants veids kā panākt, lai tevi pamana utt. To taču viņas vēlas, mazās padsmitgadīgās meitenītes, ar šķirtajiem vecākiem, kuriem pietrūkst laika, lai izrādītu kaut kriksīti mīlestības. Jaunie cilvēki, kuriem trūkst pacietības cīnīties ar jaunības maksimālismu, kurš saasina jebkuru problēmu cilvēka uztverē.

Es atkal vēroju cilvēkus. Uz dažiem paskatoties, rodas sajūta, ka viņi nemaz nezin, ka šajā pasaulē viss ir nopērkams, un ka viņi paši stāv garās rindās, jo mūsdienās citas iespējas vairs nav. Šie cilvēki laikam domā, ka dzīvo paši savu dzīvi, izbauda to un nav līdz ārprātam banāli. Viņi ir īpaši, vismaz viņi paši tā uzskata.

Pēkšņi manu prātošanu par rindām, un to jēgu pārtrauca kliedzieni no blakus rindas. Kāds vīrietis lauzās cauri pūlim. Viņš apstājās, pievilka klāt tuvu esošo cilvēka stāvu un iedūra savu līdzi nesto dunci sievietes miesā, kura stāvēja sāpju rindā. Viņa nepaspēja neko pateikt. Sievietes būtība lēnām slīdēja uz augšu, bet ķermenis krita lejup un ar asinīm, kas pilēja no sievietes grima zemē.

Nepazīstams cilvēks mēģināja nomierināt vīrieti ar dunci. Tas neizdevās. Duncis nokrita tieši blakus sievietei, kas bija gandrīz jau saplūdusi ar zemi un par, kuru vairs neviens nedomāja, jo no viņas vairs nav jēgas, viņa vairs neparko nemaksās...

Vīrietis, kura duncis bija saplūdis ar zemi, lauzās cauri pūlim, centās aizbēgt. Šis cilvēks pieskrēja man klāt. Mūsu acu skatieni satikās, un tur es redzēju izmisumu. Bērnišķīgu, unikālu izmisumu. Vīrietis satvēra manu kaklu. Es tiku žņaugta. Nevarēja paelpot, bet mani tas neuztrauca, mana būtība sāka lidot uz augšu. Pēdējos manas apziņas mirkļos viņš teica: " Es darīšu visu, lai sajustos dzīvs".

Mani žņaudz? Nezinu. Vairs neko nezinu. Viss ir vienaldzīgs. Miegs, manuprāt es guļu. Mans ķermenis tuvojas zemei. miers...

Tagad mana dvēsele no augšas lūkojas uz vīrieti, kas bēg tālāk, skatos uz savas dvēseles veco mājvietu – ķermeni, kas apātiski grimst zemē un par kuru neviens vairs nedomā, jo es taču vairs neparko nemaksāšu...

Izjūtu skumjas skatoties uz pasauli, kura tagad sastāv no garām rindām. Es vairs nepiederu šai pasaulei, bet izjūtu skumjas, kā māte skatoties uz jau pieaugušu bērnu un saprotot, ka viņa dzīvē nav un nekad nebūs laimes vai miera.

Gribu, lai viss sākas no sākuma. Lai būtu milzīgi plūdi un Noass, kurš no visa paņem divus, no diviem paņem visu...

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form