Tarakāns ilgi meklēja sev un savai ģimenei piemērotu mājokli. Abi ar sievu izložņāja malu malas, taču nekur nebija pietiekami labi. Bija jaukas un siltas telpas, bet ar atbaidošu smaku, kas nāca no vietumis sabārstītām sakaltušām lapām. Vienu vietu tomēr gandrīz varēja par labu uzskatīt, un tarakānu ģimenīte steigšus vācās uz turieni. Taču kādu dienu pats mazākais tarakāniņš, no rīta piecēlies un pastaigāties izgājis, atgriezās ar ziņu, ka ārā uzsnidzis sniedziņš. Vecajam tarakānam sirds krūtīs taisni vai salēcās. Kāds vēl, pie velna, sniegs? Viņš skaidri zināja, ka telpās, kur dzīvo cilvēki, ir silts un sniega nav....tas varēja būt tikai kaut kas īpašs viņu – tarakānu aizbaidīšanai. Stingri noteicis bērniem no atvilknes degunus ārā nebāzt, vecais tarakāns devās noskaidrot apstākļus. Jau atvilknes malā viņš gandrīz iekāpa baltā pulverveida vielā un sāka nežēlīgi šķaudīt. Bija tieši tā, kā viņš domāja. Cilvēki atkal mēģināja viņus no šejienes padzīt.

Ar skumjām sirdī tarakānu ģimene devās kārtējos klejojumos. Tā nu kādas dienas klīduši, nakšņodami kur pagadās un nežēlīgi saldami, viņi nejauši ielīda telpā ar lielām dūcošām kastēm. Skaņa nebija sevišķi jauka, taču no kastēm nāca tik patīkams siltums. Un pats galvenais – nebija nekā tāda, kas liktu šķaudīt vai klepot....ne sausās lapas, ne pulverīša...nekā kaitīga. Tarakāni nopriecājās, ka nu taču beidzot mājoklis atrasts.

Tas bija piektdienas vakars. Sekretāre nokrāsoja lūpas un nopūderēja degunu. It kā jau vajadzēja vienu dokumentu vēl pabeigt rakstīt, bet darbs nav zaķis – neaizmuks. Pirmdien atnāks agrāk uz darbu un visu izdarīs ar svaigu galvu.

Tarakānu ģimene pamazītēm iekārtojās un apguva savas jaunās teritorijas. Plaši, silti, istabas stūrī atradās neliela izlietne un atvilknēs cepumu drupačas. Par savu mājvietu viņi izvēlējās vienu no daudzajām kastēm. Tā likās vissiltākā. Divas dienas pagāja nemanot. Pienāca pirmdienas rīts.

Ofisā sākās rosība. Klabēja durvis, skanēja balsis. Tarakāni drošs paliek nedrošs nolēma īpaši nezīmēties un ārā no mājokļa bez vajadzības nelīst. Nočīkstēja krēsls un uzvēdīja cigarešu dūmu smaka. Tarakāniem dūmi pie sirds negāja, bet tas nebija lielākais ļaunums. Pa pasauli apkārt mētājoties visādas dīvainības bija pieredzētas. Reiz pat gadījās tāds neparasts ūdens, kurā aizgāja bojā tarakāna vecmāmiņa. No skata ūdens kā ūdens, ja tikai ne tā asā smaka. Vecmāmiņa iekrita glāzē...izrādījās ka ūdens nemaz nav ūdens, bet nāvējošs šķidrums. Vecais tarakāns, toreiz vēl jaunulis būdams, no pavērtās atvilknes noskatījās, kā cilvēks ar pirkstu izķeksēja vecmāmiņas mirstīgās atliekas no glāzes un ielēja šķidrumu sev tieši rīklē...nodrebinājās, kaut ko uzkoda, bet kā par brīnumu palika dzīvs. Jā, cilvēki bija lieli īpatņi....

Pēkšņi tarakāna pārdomas iztraucēja dīvaina skaņa, un kaut kas viņa mājoklī sāka griezties......kustēties...

Sekretāre tikmēr bija izsmēķējusi savu Camel, pabeigusi rakstu darbu, un nospieda – print.

Fui, kāda riebeklība, viņa iebrēcās un no pretīguma sarāvās, ieraugot četrus sašķaidītus, brūnus tarakānu ķermeņus uz tikko svaigi izdrukātā dokumenta.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit