Francūži šajā jomā ir gana elastīgi, jo pirmās maltītes laiks nav stingri noteikts. Viņi ietur brokastis pēc "gavētas nakts" - tā apgalvots kādā franču sadzīves kultūras ceļvedī. Saprotams, šai gardēžu un baudītāju tautai nenākas viegli veselu nakti iztikt bez savas dievinātās nodarbes - ēšanas. Valda uzskats, ka tieši francūži ir arī izgudrojuši to, ko mēs šodien saprotam ar vārdu "brokastis", jo vēl pirms divsimt gadiem daļā Rietumeiropas rīta maltīte sastāvēja no pašķidra dzēriena, bagātākiem ļaudīm - no kafijas ar pienu, ko reizēm papildināja tāda kā zupiņa, lai varētu izturēt līdz īstajai ēšanai - pusdienām.
Itālijā 18. un 19. gadsimta mijā uzradās tāda Hārdija kundze, kas izstrādāja "koncepciju" sātīgām brokastīm jeb - kā tās reizēm burtiski dēvē - dakšiņu brokastīm (jo tās ēda ar dakšiņu un nazi), un 1804.gadā pilnīgi oficiāli iesniedza valdībā. Koncepcija tika pieņemta, dakšiņu brokastis ieguva smalkāku apzīmējumu "bufete", sākumā valdīja liela sajūsma, bet vēlāk tā noplaka, jo izrādījās, ka itālieši, gluži tāpat kā francūži un spāņi šai ēdienreizei tomēr nepievērš tik lielu uzmanību, cik citas tautas. Viņiem itin labi pietiek ar kafijas tasīti un mazu maizes šķēlīti, ko reizumis notiesā, pat kārtīgi neapsēžoties. Tāpēc mūsu tūristi, braukdami uz šīm valstīm, šķendējas, ka tur rītos jāstaigā pusbadā.
Toties vācieši brokastīm pieiet gaužām nopietni un pedantiski. Maize, sviests, marmelāde un desa, vietām arī siers - tā jāizskatās vāciešu brokastu galdam. Mazāk nedrīkst būt, bet vairāk - tā jau ir lieka greznība. Šveicieši domā gandrīz tādās pašās kategorijās, vienīgi desu izsvītro no brokastu saraksta. Tai tur nepienākas būt tāpēc, ka nepienākas - šāds uzskats tur valda daudzās jomās.
Savukārt virzienā uz Anglijas pusi brokastu aina kļūst citāda. Lamanša jūras šaurumu mēdz dēvēt arī Eiropas brokastu robežšķirtni. Apelsīnu sula, augļu salāti, biezputra, šķiņķis ar olām, ceptas sēnes un grilēti tomāti, pa vidam vēl pāris nierītes vai kāda žāvēta zivtiņa, un visam pa virsu - grauzdēta maizīte ar rūgteni saldu džemu! Kāds gan brīnums, ka francūži šitādu negausību dēvē par absolūtu bezgaumību, savukārt angļi francūžu brokastis - par nāves kandidātu iztiku.
Taču, lai cik dīvaini arī neizklausītos, šādam sātīgam dienas iesākumam angļi tērē vidēji 14 minūtes (apmēram tikpat daudz - arī japāņi un amerikāņi), toties vācieši rītos nododas vēderpriekiem vismaz 26 minūtes.
Vēl eksistē arī tāds, allaž nicinājumu izpelnījies, jēdziens "kontinentālās brokastis". Kādā angļu kulinārijas leksikonā tās nodēvētas par "ļoti sliktu, standartizētu hoteļu iztikas minimumu ar karstu dzērienu, maizi, sviestu un zemas kvalitātes marmelādi". Šis "iztikas minimums" savulaik esot ieviests personāla trūkuma un slinkuma dēļ.
Ja tagad atgrieztos pie dakšiņu brokastu tradīcijām, ko mūsdienās varētu dēvēt arī par "zviedru galdu", tad dažā labā Vācijas novadā būtu strikti jāturas pie 1858.gadā izdotajiem noteikumiem, kas joprojām nav atcelti. Tajos ir deklarēta brokastu norma vienai personai: šķīvis austeru ar citroniem, kaviārs ar sviestu, teļa gaļas karbonāde, jēra nieres, cepta jūras mēle. Toties, ja brokastīs piedalās vairāk par astoņām personām, noteikumi mainās un galdā jābūt: vistas buljonam, mazām pastētēm, ceptai zivij ar kartupeļiem, bifštekam mājas gaumē, zirņiem angļu modē. Uz atsevišķiem šķīvjiem jākārto smalkākas uzkodas: sardīnes eļļā, dārzeņu zilces, zosu aknas, kūpināts šķiņķis... Par to, cik un kādi ēdieni pēc šīm "necilajām" brokastīm seko pusdienās, šajos neteikumos nekas nav minēts.