"Interviju? Ar mani? Es nemaz dzīvē neesmu tik runīgs..." tā, vienojoties par sarunas laiku un vietu ar portālu "Delfi", sacīja cilvēks, kura rakstītās policijas ziņu ainiņas portālā "Cēsis.lv" likušas pieturēt ne vienu vien smieklu tramdītu vēderu - Cēsu novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciālists Andris Vanadziņš.
Kā jūs nonācāt Cēsu novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciālista amatā?
Šeit nonācu nejauši. Tas notika pirms diviem gadiem ar domu, ka tas būs pagaidu darbs. Manai priekšgājējai šajā amatā bija cits piedāvājums, viņa pārcēlās uz Rīgu, un vajadzēja cilvēku, kurš pārzina situāciju Cēsīs un uz kādu brīdi varētu ātri ielekt šajā darbā. Tā kā es taisīju jau iepriekš pašvaldības avīzi "Cēsu Vēstis", man bija skaidrs, par ko ir stāsts. Es piekritu, es ielecu, un tad bija saruna ar priekšsēdētāju, kurš piedāvāja darbu līdz šī sasaukuma termiņa beigām. Pie tā mēs arī palikām. (Smaida.)
Vai pēc ielekšanas šajā amatā jūs uzreiz sākāt rakstīt policijas preses relīzes šādā formā?
Nē, nē... Policijas ziņas sākās tikai šī gada jūnijā. Līdz tam bija dažādas aktualitātes. Viena aktualitāte, par kuru bija liela šūmēšanās, tolaik bija atskurbtuvju jautājums. Tas ir ļoti ilggadējs - Veselības ministrija skatās uz Iekšlietu ministriju un otrādi, starp ministrijām notiek bumbas spēlēšana, bet fakts ir tāds, ka cilvēki krīt un kādam viņi ir jāpaceļ. Tika pieņemts lēmums, ka policija savos izolatoros drīkst aizturēt tādus cilvēkus trīs stundas, un sāka veidoties interesantas situācijas.
Cilvēki bija iemanījušies rīkoties gana asprātīgi - pašvaldības policijas vīri stāstīja, ka cilvēki policistus izmanto kā vietējo taksometru, kas ir par brīvu. Viena kundzīte no Līgatnes piezvana "ātrajiem" un pastāsta, ka viņai ir slikti. Ātrā palīdzība aizved viņu uz Cēsīm, kur viņai slimnīcā iedod zāles. Viņa aizņemas no daktera divus latus mājupceļam, bet, protams, par tiem diviem latiem Cēsīs kārtīgi uzdzīvo, bet pēc tam, kad viņai ir pamatīgas pārvietošanās grūtības, viņa piezvana Pašvaldības policijai, lai viņu aizgādā uz mājām - lieliska shēma!
Pašvaldības policijas priekšnieks lūdza pievērst tam uzmanību. Policijas žurnālā, protams, atrodamas dažādas lietas. Piemēram, reiz lasīju "Vienības laukumā vīrietis uzmācas vīrietim". Principā informācija policijas žurnālā ir visai vienveidīga.
Lai nebūtu pašam garlaicīgi visu noskaidrot, kur kas ir pacelts un kur kas ir atkal nokritis, redzot situācijas, kurās var uzburt ainiņas, es tā arī darīju. Man bija liels pārsteigums, ka par to ir tik liela interese...
Vai esmu pirmā, kura jūs policijas "noveļu" dēļ aicina uz sarunu?
Jā!
Kā jūs pamanīja? Ne jau visi ik dienu atver Cēsu novada pašvaldības mājaslapu.
Nebiju iepriekš sociālajiem tīkliem īpaši pievērsies, bet kolēģe gan seko polemikai tviterī, un tad viņa man ierādīja, ka tur bija jautāts, kas tad īsti ir tas, kurš raksta policijas ziņas Cēsis.lv. Tad viens zinātājs bija norādījis, ka "tas taču Vanadziņš, astoņdesmito gadu "Liesma"". Un, izrādās - šī frāze uzreiz visu izskaidro. (Īsi pasmaida.) Laikam jau "Liesma" tomēr ir ļoti stiprs "brends" - pietiek to pieminēt, kad visiem viss ir skaidrs, ka tas nav nekāds iznirelis nez no kurienes, ir strādājis zolīdā kantorī.
Pastāstiet par savu "Liesmas" posmu!
Tas bija ļoti daudzveidīgs, es biju galvenā redaktora vietnieks, veicu redakcionālus pienākumus, pārsvarā - rediģēju tekstus, arī pats rakstīju, braukāju pa laukiem. Tas bija košs laiks, izbaudījām to laiku, kad preses brīvība bija visnotaļ neierobežota - astoņdesmito gadu beigas un deviņdesmito gadu pats sākums. Komanda mums bija laba un interesanta.
Vai jūsu priekšnieki atbalsta jūs centienos visai amizantā veidā vēstīt par notiekošo?
Es uzreiz izstāstīšu - neesmu mācījies sabiedrisko attiecību teoriju. Daži cilvēki, kuri to ir mācījušies, man teica, ka tās ir šausmas - celt nesmukumu uz āru un pozicionēt Cēsis kā vietu, kur ir pakritušie. Par šo tematu arī dažu deputātu iebildumi. Bet mans priekšstats ir tāds - mums katram ir savi trūkumi, vājības un mēs varam iedomāt savu tēlu, kuram tas viss nepiemīt, tomēr tad dzīve ir nedzīva, sadomāta, nav īsta. Arī attiecībās ar cilvēkiem, kuri ir izdomājuši sev tēlu un tajā iemājojuši, ir ne visai patīkami, smagnēji un nedzīvi. Tas pats, manuprāt, ir ar pilsētu. Ja mēs spējam arī savas nepilnības, trūkumus redzēt un arī par tiem pasmieties, tad tā drīzāk ir veselības pazīme. Ar pašvaldības priekšsēdētāju nebija nekādu diskusiju par to.
Varbūt jūs vajā kāds konservatīvs cēsinieks?
Sākotnēji bija daži, kuri jautāja - kā tā drīkst, tā taču ir nopietna lieta? Bet ar laiku cilvēki šo formu ir pieņēmuši.
Vai var teikt, ka esat vietējā slavenība?
Droši vien, ka šeit ir maza sabiedrība un daudzi zina, ka esmu tas, kurš to visu raksta. Tomēr daudzi arī nezina, jo es, piemēram, "Cēsu Vēstīs" rakstu. Tiesa, ar pseidonīmu. Un bieži vien man jautā, kas tas ir par džeku, kas jums to raksta. Paldies cilvēkiem, kuri lasa un dod atsauksmes, paldies viņu sāpošajiem vēderiem, bet tviteris ir kā putnu kāsis, kas kaut ko ierauga, nolaižas, ir liela kņada, bet pēc kāda laika kāsis atkal aizlido un, ja ļoti pieķeries tam, ka esi kaut ko izdarījis un kaut ko sasniedzis, tad paliec ar izbradātu zirņu lauku.
Jūs šādā formā rakstāt, lai iepriecinātu sevi vai citus?
Ir pagrūti piesēsties rakstīt ar domu - būšu gaismas stariņš un uzrakstīšu labu joku. To nevar izdarīt ar gribas piepūli. Pašlaik, kad ap manu rakstīšanu ir izveidojusies ņemšanās, man ir aizvien grūtāk piesēsties un sākt, jo nekad nevar zināt - sanāks vai nesanāks. Tām ainiņām ir vajadzīga piepūle, bet tas, vai tās ainiņas atnāk, vai neatnāk...
Sākumā man primāri tiešām bija tas, lai pašam būtu interesanti. Ainiņas ieradās un tālāk jau tas bija gaumes un spēju jautājums par to, kā tās noformēt. Tagad nākusi klāt arī atbildība - kolēģi man pateica, ka vienas dienas ainiņām ir 17 000 apmeklētāju. Jūnijā un jūlijā bija vieglāk, jo pašlaik jau ir jātur līmenis un gribas arī attaisnot gaidas.
17 000 unikālo apmeklētāju - "Cēsis.lv" ir guvusi milzu popularitāti?
Protams, kāds no viedokļu autoritātēm tviterī bija iekopējis saiti uz mājaslapu un tā tas sākās.
Uzstājīgi zvana tālrunis.
Man šodien zvana un zvana - Rīgā satraukušies, ka Cēsīs ienāk ķīnieši. Ir tiešām viena ģimene, kas šeit apmetusies, bet viņi nemaz nav Ķīnā, bet gan Krievijā dzīvojuši. Viņu meita mācās latviešu skolā. Vēl ir pāris tādi, kuri ir nopirkuši īpašumus, lai iegūtu uzturēšanās atļauju Eiropas Savienībā. Bet kāda ņemšanās - Cēsīs ienāk ķīnieši!
Vai jūsu literārā darbība ir kaut kur redzama arī arpus policijas ikdienas ainiņu uzbrušanas?
Esmu rakstījis scenārijus dokumentālajām filmām, piedalījies arī dažu grāmatu rakstīšanā, bet nav tā, ka es nodarbotos ar tīru literatūru. Man gan daži komentētāji iesaka veidot kaut kādu ainiņu apkopojumu.
Izdosiet tādu?
Ja gadu izvilkšu, tad varbūt arī kaut kas sanāks. (Sirsnīgi smaida.)
Kas ir jūsu iecienītākie rakstnieki?
Hermanis Hese patīk - tā man ir ļoti stabila, nepārejoša vērtība. Venedikts Jerofejevs arī patīk, turklāt viņš ir tuvāk "ainiņu žanram", Viktors Peļēvins no krieviem patīk, Marsels Prusts arī patīk, bet tas vairāk atkarīgs no gadalaikiem - pavasarī nepatīk, rudenī - patīk.
Vai arī latviešu literatūru lasāt?
Man patīk Andra Neiburga. Viņas "Stum, stum" mūsdienu latviešu literatūrā, no tā, ko esmu lasījis, mani uzrunā. No klasiķiem - Rainis!
Ko lasījāt bērnībā?
Bērnībā es daudz lasīju, "riju" grāmatas. Kā jau puikam, vairāk man patika indiāņi un Džeks Londons, Vilis Lācis un viņa "Vanadziņš" - to lasot, aiz aizkustinājuma raudāju. Laikam bija pietiekami dzīva fantāzija, lai ainiņu iztēlotos.
Jums patīk anekdotes?
Jā, man patīk labas anekdotes!
Kāds ir labs joks?
(Ilgi smejas.) Man šķiet, ka labs joks ir tāds, ja smieklu rada noģiedamais. Es pats vēl esmu tālu līdz labam jokam, jo rakstu vārdu spēles, ainiņas.
Vispār jocīgi... Man šķiet, bija tāds posms krievu laikos, kad anekdotes ar visu savu krietno rubjības piedevu bija kultūras sastāvdaļa, bet tagad man nav nevienas svaigas labas anekdotes, ko pastāstīt.
Kādi ir jūsu vaļasprieki?
Es skrienu! Visu mūžu esmu spēlējis basketbolu un uzskatīju, ka skriet distanci, kas ir lielāka par basketbola laukumu, ir pilnīgi slima nodarbe, bet uz vecumu, pirms apmēram pieciem gadiem es sāku skriet. Un piecedsmit gados noskrēju, nē, novilku mūžā pirmo pilno maratonu. Sestdien Siguldā gatavojos pusmaratonu noskriet.
Es dzīvoju laukos un no "Liesmas" aizgāju, jo atguvu sava vectēva māju un zemi un kādu laiku - piecus vai sešus gadus - biju zemnieks. Slaucu govi, aru zemi. Vēlāk gan tik nopietni to visu darīt pārtraucu, bet man joprojām tas patīk - tos gabaliņus, kas man ir ap māju, kas nav izīrēti, aparu. Atšķirībā no teksta, kas man parasti nepatīk, kad tas ir uzrakstīts un pie tā atgriežos, strādājot lauku darbus, redzu, to, kas nav nostrādāts, tad ar zemes darbiem ir citādi - iztrausies no traktora un redzi - ir!
Kā tuvinieki uztver jūsu literāro noslieci darbā?
(Smejas.) Šeit īstenībā ir kāda neatbilstība. Spriežot pēc tekstiem, varētu rasties priekštats, ka esmu sabiedrisks un runīgs cilvēks, bet gan tuvinieki, gan kolēģi varētu drīzāk pateikt, ka esmu diezgan mazrunīgs un nīgrs tipiņš. Tomēr tuviniekiem nebija īpaši liela pārsteiguma, ka tie teksti ir tādi.
Varbūt kaut kur līdzīgā amatā ir jūsu iedvesmas avots vai dubultnieks?
Es nezinu, vai kādā pašvaldībā ir kāds, kurš mēģina līdzīgā veidā darboties, bet, ja runājam par iedvesmas avotiem, tad viens šāds avots varētu būt Boriss Grebenščikovs, kurš pirms trīs gadiem koncertā Rīgā, jautāts, vai viņš ir atmetis smēķēšanu, atbildēja: "А зачем бросать? Я люблю свои пороки!"* Varbūt tā ir tā atslēga, kas līdz man gan iecietīgi, gan mīļi palūkoties uz tām vājībām, kas vāļājās zālājos pie "Vidzemnieka" Cēsīs, un neieņemt nosodītāja vai pamācītāja pozu.
Tiesa, pirmdien pats piedzīvoju incidentu - braucu mājās, pēkšņi redzu, ka kaut kas ir uz ceļa, par laimi paspēju sabremzēties. Ceļa vidū, uz melna asfalta, visa melnā guļ viena pastāvīgā kliente, pieeju, viņa "ne rīta, ne vakara", sazvanījos ar pašvaldības policiju, vīri atbrauca, protams, zināja, no kurienes viņa, nogādāja, aizveda.
Protams, šādā situācijā nelaime var notikt un pēc tam tas dusmas rada. Tomēr vieglums un pieeja ir svarīga. Ja spēj pieņemt sevi ar visiem trūkumiem un vājībām, tad arī cits cilvēks ir vieglāk pieņemams ar to, ka viņš nav gluži tik pareizs.
Ikdienā jūs noteikti saskaraties arī ar citu rakstītām preses relīzēm. Kas, jūsuprāt, no tām būtu jāizskauž?
Lielākoties ierēdniecībā ir izveidojusies tāda valoda, kas jātulko. Esmu domājis, kādēļ tāda valoda jālieto. No vienas puses tā droši vien ir vieglāk - darīt, kā ir iegājies. Tomēr, ja ir pašam skaidrs, kas ir tas, kas notiek, ko gribi pateikt, tad jāspēj arī pietiekami skaidri un vienkārši to pateikt. Gadījumā, ja pašam nav īsti skaidrs, par ko ir runa, tad ir ļoti ērti paslēpties zem dažādiem nesaprotamiem terminiem un sarežģītām konstrukcijām, jo tad jau citiem rodas nojausma - ja tik nesaprotami, tad jau tas ir kaut kas svarīgs.
Manuprāt, vajadzētu runāt ar cilvēkiem viņiem saprotamā valodā.
Varbūt jums dzīvē gadījies kāds spilgts kuriozs, kuru gribat pastāstīt arī citiem?
Viens kuriozs bija atkal jau saistībā ar Grebenščikovu. Es biju Nepālā, kāpu kalnos. Atgriežoties braucām caur Deli, kur bija ilgi jāgaida lidmašīna uz Maskavu. Laika kavēšana blakus dzērienu pārdotuvei pārauga dziesmu izpildīšanā. Pēc kolēģu lūguma es izpildīju arī kādu Grebenščikova dziesmu. Kad tika paziņots, ka sākusies iekāpšana Maskavas lidmašīnā, es piecēlos, metu savu mugursomu plecā, pagriezos un.. piecēlās Grebenščikovs, paņēma savu ģitāru un devās uz lidmašīnu.
Pirmā sajūta bija tāda, ka varētu ieurbties lidostas grīdā. (Smejas.)
Viņš lika manīt, ka dzirdējis jūs dziedam?
Nē, ne gluži, viņš tikai nobraucīja savu bārdiņu. Zinot viņa attiesmi - viņš uzskata, ka viņa dziesmas viņam nepieder - situācija nebija tik sarežģīta, bet dīvaini tas bija!
_________________________________
*Kādēļ jāatmet? Es mīlu savus netikumus!
Andra Vanadziņa spilgtākās un lasītākās policijas 'noveles'
Planīcas ielā aizrādījums par skaļu mūziku. Atnāk vīrs no Raiņa ielas un stāsta, ka viņa dzīvoklī ienācis ūdrs – nezinot, ko darīt. Piedāvājam ūdru izdzīt pašam, galu galā nav jau lācis, bet vīrs pieprasa, lai ejam palīgā. Pārbaudot dzīvokli, ūdru neatrodam. Vīrs izskatās ilgstoši dzēris, iespējams, ka ūdrs bija balts...
Ziņa no kāda Lenču ielas nama. Kāpņu telpā kāds staigā un bļaustās. Kārtības sargi izmeklējās pa visām kāpņu telpām, taču nevienu staigātāju un bļāvēju nesastapa. Iegāja pie tur pat dzīvojošā ļoti pastāvīgā klienta, bet tas harmoniski smaidīdams sēdēja savā viņnedēļ pēc fen šui iekārtotajā istabiņā un kārtības sargus sagaidīja ar vārdiem – "tas, kurš nav uzveicis bļāvēju sevī, mīt bailēs. Tas kurš uzveicis bailes, mīt harmonijā, ko nespēj traucēt pat bļaujošu ziloņu bari." Policisti pieklājīgi atvadījās un devās uz nākošo izsaukumu, pārdomājot šo ļoti pastāvīgā klienta sentenci.
Dienā pašvaldības policijas ekipāžai jādodas uz Ruckas parku modināt guļošu vīrieti. Pamodināts viņš paskaidroja, ka atbraucis no Rīgas, kā izkāpis Cēsu stacijā no vilciena, tā apreibis no mazpilsētas rāmā miera, ka vairs i neatceras kā līdz Ruckas parkam ticis. Kārtības sargi atbrīvoja vīru no miega dieva Hipnossa Valgiem, un viņš devās uz staciju, lai atgrieztos pilsētā, kas nekad neguļ.
Pēcpusdienā videonovērošanas dežurants ziņoja, ka Rožu laukumā plūcas trīs pašvaldības policijas pastāvīgie klienti. Viens jau esot gar zemi. Kārtības sargi piesteidzās un pacēla pakritušo, kurš uzreiz paziņoja, ka pretenziju pret pāridarītājiem viņam nav. – "Redz, teicu es viņiem, ka atbalstu Latvijas Bankas priekšnieka aicinājumu paaugstināt algas valsts uzņēmumu vadītājiem. Ja tie, kas augstu sēž daudz vairāk saņems, ļaudis labāk spēs saskatīt to, ka krīze ir beigusies un valstī iestāsies līksmība." Savu dialogu ar oponentiem kārtības sargiem detalizēti atstāstīja pakritušais. – "Bet viņi man pretī – neparko nepaaugstināt, vajag samazināt, lai pārdzīvo kā mēs! Bet brāļi, saku es viņiem, vien retais ir sasniedzis to apziņas stāvokli, ko mēs, kas ejam pa pasaules taku brīvi no dienišķo rūpju nastas. Daudzi vēl mīt neziņā, un viņu cilvēciskais lielums izmērāms cipariņos, kas ierakstīti ienākumu deklarācijā. Būsim humāni un ļausim viņiem ļauties šai ilūzijai! Aicināju es savus oponentus. Bet viņi atkal – ne-par-ko! Tā satraucos es par nabaga valsts uzņēmumu vadītājiem, ka sagriezās galva un pakritu." Kārtības sarbgi valsts uzņēmumu vadītāju lobiju nogādāja viņa apmetnē.
Brīvdienas priekšpusdienā kāds vīrs, ar abām rokām pret sienu atspiedies, centās, cik spēka, noturēt taisni policijas ēku Pils ielā. Taču viņa (ēka) kā tāds Pizas tornis svērās aizvien slīpāka un slīpāka. Pienākušajiem kārtības sargiem vīrs noslēpumaini pačukstēja – "mani sauc Bonds, Džeimss Bonds. Lai pilnveidotu savas slepenā aģenta iemaņas un prasmes, gribu pastrādāt Cēsu pašvaldības policijā, kaut vai par sienas stutētāju". Kārtības sargi vērīgi ieskatījās vīra skarbajos sejas vaibstos… Danielam Kreigam viņš nelīdzinājās nemaz un Pīrsam Brosnanam ne tik. Tas viesa aizdomas. Nonācis jautājumu krustugunīs, vīrs ātri atzina, ka nekāds Džeimss viņš nav, bet gan Jānis no teiksmainā Beverīnas novada. Un tas "Aston Martin" aiz stūra nemaz nav viņa, bet kaimiņu Ješkas, kas labi nopelnījis, lasot mellenes.
Vakarpusē bija jādodas uz Lielo Katrīnas ielu. Tur, kādsvīrietis, jūtu uzplūdā bija iesitis sievietei. Bet sieviete, kā izrādījās, brīvajos brīžos pilnveidojās, apmeklējot knipelēšanas un teikvando pulciņus.Viņa ātri pārliecināja vīrietis, ka spēlēt hokeju pret Ivanānu ir mazāk traumatiski nekā aizskart daiļo dzimumu. Vīrietis atskārta, ka Hamleta vārdi "Ak,vājība, tavs vārds ir sieviete" ir garām, zaudēja ticību klasiķiem un metāsbēgt.
16.septembrī, agrā svētdienas rītā, savā iecienītajā guļvietā, zālienā pie "Vidzemnieka" bija iekārtojies pastāvīgākais no pastāvīgajiem policijas klientiem. Iekārtojies tā, lai viņa dzīves vētru izdangātais profils būtu labi skatāms videonovērošanas kamerā. Piebraukušajiem kārtības sargiem viņš paziņoja, ka viņam, kā jaunas politiskas kustības dalībniekam ir tiesības uz ētera laiku videonovērošanas monitoros. Esot pievienojies Dūles, tas ir Zuarguss kunga kustībai uz skaisto nākotni. Arī viņš ir mainījis vārdu un turpmāk saucams par Acepaledok, kas tulkojumā no sanskrita nozīmē – vīrs, kas iet pa saules taku un ne nieka neiespringst. Kārtības sargi pieklājīgi pārtrauca topošā politiķa deklaratīvo ziņojumu un nogādāja viņu deklarētajā dzīves vietā.