Ir vēla pēcpusdiena un gāž kā no spaiņiem. Nemaz neizskatās, ka varētu pierimt. Ļoti veiksmīgi! Perfekti!!! Un tieši šodien man vajadzēja izdomāt trenkties, lai apmaksātu tos sasodītos rēķinus?! Nezinu, nezinu, vai būtu to darījis, ja nesanāktu gandrīz pa ceļam… Gandrīz? Jā, te es arī stāvu tramvaju “krustcelēs” (protams, bez lietussarga – nevarēja taču notikt, ka es to būtu lietus laikā paņēmis.. man nemaz arī nav tāda… ha-ha) , un esmu izmircis gandrīz līdz ādai, gaidot savu glābēju, kurš nogādātu mani, ja ne uz žāvētavu, tad vismaz līdz galamērķim - vietai, kur no tevis labprāt pieņem naudu, ja parādi atbilstošus papīrus. Āāā… re, kur tas nāk! Ātrāk jau būtu klāt, lai beidzot tieku “kaut kur” iekšā, jo mitrā pacietība sāk izsīkt!!! Re, manas mīļās otrā vagona pēdējās durvis ir deguna priekšā! Tās atveras. Nepaspējis izkustēties no vietas, es apstulbstu un palieku stāvam… “Chau!”, es sadzirdu smaidošu sveicienu, no meitenes, kas kāpj ārā no tramvaja. Atņēmis nesakarīgu atbildes sveicienu, es pat aizmirstu padot viņai roku. Durvis aizveras. Tā ir Inka!!! Laikam ir pagājuši divi tūkstoši sasodīti gadi, kopš viņu pēdējo reizi redzēju!… Viņa atver lietussargu, un mēs palienam zem tā. Inka, Inka… esmu patiesi pārsteigts un priecīgs, ka tevi tagad un tā satieku! Drūmais noskaņojums, ko radīja lietus, tūlīt izgaist šai pašā vasarīgajā un jaukajā lietū… Mēs sākam sarunāties, taču sadzirdu es pavisam nedaudz - es tevi vēroju un cenšos uztvert katru skatienu! Izrādās tu esi atbraukusi tieši līdz šai pieturai, lai kādam nodotu atslēgas (tieši šodien un tagad!!!). Nedaudz pastāvējuši, mēs pārejam pāri ielai un pienākam pie kādas citas šī krustojuma pieturas, kur pēc īsa brīža piebrauc mašīna, lai paņemtu “man laimīgās” atslēgas. Atgriežoties atpakaļ, tai vietā, kur “durvis atveras”, es nepārstāju tevi vērot un klausīties tavos nedaudz haotiskajos jaunumos – mana sirds gavilē!!! Taču vienlaikus māc bažas par to, cik tad ilgi tu vēlēsies šeit, nebeidzamā lietū, stāvēt un runāt ar mani… Šaubas sāk izkliedēties, kad tu, šķelmīgi smaidot (kā tikai tu to proti), ne ar vienu vārdiņu nepiemini, ka būtu jāsteidzas, lai arī darbā tev šodien vēl jāatgriežas. Tu strādā turpat. Es to zinu. Un tad, lai gadījumā tu tomēr neizdomā, ka jau laiks un ir jāsēžas tramvajā nelielajam atpakaļceļam, es piedāvāju iet kājām tava darba virzienā. Mums ir jātiek pāri tiltam, tam, kas ir no akmens. Tu piekrīti. Tādā lietū? – tātad tev tas lietus tomēr patīk, vai… Lietus tev noteikti patīk!, vismaz tavām saulē brūni iedegušajām kājām, kuras labprāt no savaam peedaam vieglajaas vasaras ieshljuucenees skalo dubļainos, pret zemi atsitušos lietus pilienus katrā tīrā un tev simpātiskā peļķītē! Tas ir uzjautrinoši – kā bērni, kas priekā lēkā pa peļķēm. Garastāvoklis uzlabojas ar katru mirkli! Mēs ejam pār tiltu un jokojam par visu kaut ko. Tu saki, ka tev nepatīkot lieli ūdens plašumi, pat tādi kā Daugava, un jokojot nedaudz paraujies atpakaļ, it kā es gribētu tevi baidot pagrūst. Pārgājuši pāri, mēs izdomājam, ka būtu labi iegriezties tevis kādreiz izslavētā kūku kafejnīcā, kurā es tā arī līdz šim nebiju bijis. Jāāāmmm!!! Kūkas un tortītes te patiešām ir lieliskas, žēl tikai, ka nevar tās izgaršot visas uzreiz, taču tu proti smalki izstāstīt kāda kura ir, un mēs izvēlamies pārīti no tām. Iekārtojušies pie loga, mēs turpinām mūsu sarunas. Bet pat jokojot, es mēģinu saprast: Inka, par ko tu domā? Var tikai minēt un nojaust. Zini, tā ir sasodīti dīvaina būšana, kad satiec cilvēku pret kuru jūtas nav aizmirsušās, un kad šis cilvēks arī ir priecīgs tevi satikt. Un tad tikai jāmāk izprast – vai tas pa īstam vai vienīgi joks. Es skatos tavās acīs un domāju - vai tur būs atkal salasāms: Tava Inka…

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit