Metjū Holivins bij brīvprātīgi pieteicies Erātijas impērijas dienestā un pēc studijām Gaudonejas militārajā akadēmijā, ieguvis virsnieka pakāpi. Pateicoties izcilībai viņš uzreiz saņēma savā komandēšanā starpzvaigžņu triecienkorveti "Mortemé", ar uzdevumu patrulēt Bīstamo Robežu visgrūtāk kuģojamajā sektorā medot Naionas kuģus. Karš pats par sevi bija bezsakarīgs - abu diženo valstu valdnieki, aprijuši mazās un vājās valstis, ar savām valdījumu robežām beidzot pieslējās satikās. Ieroči bija saražoti, karenieki apmācīti, pie tādas dzīves bij pierasts - atlika vien paspert soli pretī sadursmei. Tagad neviens vairs neatceras, kā tieši tas ir bijis - vecākie virsnieki zin stāstīt, ka pie Auroras zvaigznes bijis ļoti liels sprādziens, kā rezultātā uz tuvīnās planētas izvietotais garnizons kopā ar visu planētu aizgājis uz visām debess sešām. Tas bijis iemesls karam. Tālāk nāca varoņu laiks - Erātiju vadīja atriebības alkas, Naionu - niknums, jo viņi pie sprādziena nebija vainīgi.
Metjū Holivins bij viens no tiem, kas izcēlās ar pārdrošību reidos starp asteotrīdiem - viņu pazina kā komandieri, kas ar savu apkalpi pielipis pie kāda asteorīda, aizceļojis dziļi ienaidnieka aizmugurē, uzskatīts par pazudušu, bet tad - notraucis no zemes virsas kādu koloniju Darakhartijas sistēmā - atgriezies. Viņu pazina kā to nekaunīgo komandieri, kas neilgi pirms nozīmīgās kaujas sektorā YT3567 aizvīla Naionu papildinājumus asteorīdu labirintos, ar vienu kuģi notēlodams veselas kaujas grupas darbību. Tagad Metjū turēja rokā vēsti, ka viņš tiek pārcelts uz starpzvaigžņu kreiseri kāda svarīga uzdevuma izpildīšanai. Tas nozīmē cauri būs mēnešiem ilgās patruļas starp asteorīdiem, slēpšanās un atkal patruļas. Būs cauri šaurās kajītes, būs cauri līdz apnicīgumam vienādais mielasts, būs cauri matrožu ālēšanās korvetei atgriežoties no reida uz mūžam cita bāzes kuģa. Nevajdzēs vairs cerēt uz signāllaukuma iedegšanos - tagad laikam pats varēšu valdīt pār šo cerību piepildīšanos.
Mūžam tumstošajā izplatījumā "Mortemé" mainīja kursu, lai dotos mājup. Smagi veldamies garām, tusnīja asteorīdi, brīžam aizsegdami ceļa zvaigznes, brīžam atstādami pavisam brīvu apvārsni. "Drīz sekos ieniršana Lanselota straumē" ziņoja borta dators, "vienībai izvietoties kaujas torņos!" Par Lanselota straumi tika saukta meteorītu straume, kas bija sevišķi aktīva un viena no garākajām Bīstamajās Robežās.
"Mortemé" veikli vairīdamās sadursmju iekārtojās straumē un ļāvās būt nesta ar meteorītu savstarpējās pievilkšanās radītās gravitācijas spēku. Tas ļāva korvetei tērēt mazāk resursu un tapt gandrīz vai neatklājamai starp miljoniem asteorīdu, kas vēlās pa savu mistisko orbītu, ko noteica Lielā Saule. Metjū Holivils iesnauda ērtajā kapteiņa krēslā un sapņoja, kā gan pavadīs savas Ziemssvētku brīvdienas - tad, kad pēc 3 dienām būs nosēdinājis savu korveti uz bāzes kuģa un atlaidis apkalpi izpriecāties pa aizdomīgi jautriem iestādījumiem bāzes kuģa tilpnes apakšstāvos.
Varbūt izdosies atrast viņu - to, kas nolādēja Metjū soli, kad viņš ieradās pieteikšanās punktā, viņu, kas stāvēja, kā tās mūžībai nolemtās trīs sievietes, kas atved, kas vēl, kas aizved atkal projām tur tumsā, vienlaicīgi. Varbūt šis sapnis būtu Metjū tiešām aizvedis pie viņas - bet borta dators brīdinoši signalizēja, ka no kursa pa labi pārvietojas kāds vidēja izmēra kuģis, kas acīmredzami vēl nebija pamanījis "Mortemé". Metjū momentāli cēla augšā apkalpi, vēlēja izvietoties kaujas pozīcijās, iegriezis kuģi visīsākā ceļa starp "Mortemé" un tā otra veikšanai, Metjū iedarbināja visus dzinējus, tā topot redzams 0.025 gaismas gadu attālumā un devās tieši uz svešā kuģa pusi.
Metjū gatavojās dot pavēli atklāt uguni, kolīdz svešais centīsies izrādīt kādu pretestību. Bet jo tuvāk "Mortemé" klāt svešajam vanagoja, jo vairāk kļuva skaidrs, ka kuģis nešaus. Atpazīšanas zīmju tam nebija, tas izskatījās kā milzīgs ķerubs, kas skrej debesi, laistīdamies ugunīs un zeltā. Iluminatoru vietā stāvēja divpadsmit no dārgakmeņiem pataisīti logi - tajos rokas māja, lai brauc šurp. Metjū izbrīnīts apriņķoja ar korveti apkārt vēl Galaktikā nekad nemanītajam kuģim, un piestājis pie borta izvirzīja trapu no jašmas akmeņa darīto duravu virzienā. Piekomandējis sev nelielu ieņemšanas vienību, Metjū, juzdams svētlaimīgu vainas sajūtu spēra soļus jašmas duravu virzienā. Tās neatšļūca katra uz savu pusi, atvērās kā viru durvis.
Skatienam aplīk atklājās tāli zaļi lauki, zvaigzne debesīs, zeltā zaigojoša pils zem tās. Grantēts ceļš līkumodamies caur persiku, mandeļu audzēm, pāri strautiem un garām mīlnieku labirintiem veda uz pili. Pa ceļu nāca divi ar īves koka spieķiem rokās, brūnām kapucēm pāri sejai. "Topiet sumināti mūsu klajos, o, dižie meklētāji," viņi teica, pieliekušies pie zemes, "ja jums labpatiktu, mūsu saimnieki vēlētos jūs par savu pusdienu viesiem." Metjū izbrīnīts uzmeta skatu uz saviem kareniekiem, tie mulsumā klusēja. "Mēs pieņemam jūsu saimnieka piedāvājumu," atteica Metjū.
Pa šo zemi gājās gana ātri, gar malām bija Gaismas akas, no kurām zintis dzērās Arābu gudrie, kad tie zināja stāstīt, ka dzimšot Jēzus, stāstīja tie divi ar īves koka spieķiem klidzinādami pa ceļu. Kādā klintī pa kreisi dzīvoja grifons, šis karaliskais putns, kas patiesībā esot īsts, tikai reti tiek palaists zemes dzīves debesīs lidot, tie turpināja. Bet tālu vēl aiz šīs pils ir tuksnesis - uz turieni mēs dodamies, kad pilsdzīve jau ir līdz kaklam. Tuksnesis mūs saprot, viens no mūkiem teica. Metjū, brīnīdamies vienā laidā, sekoja ar saviem vīriem abiem mūkiem. Nekādas domas par sagrābšanu vairs nebija prātā - šie mūki runāja tiesu - aiz pils, tur karstumā varēja pamanīt viļņojamies tuksnesi.
Tuvojoties pilij arvien jo dzirdamāks kļuva mūrim viņpus notiekošais dziedājums. Bija rīts laikam - lai gan bija karsts, Metjū dzīslas vienā laidā lija un lija pilnas ar dzestru spirgtumu. "Pēdējais līkums," smaidot kāds no mūkiem pavēstīja un viņi abi pazuda. Metjū apstulba: pils - milzīgskaista pacēlās debesīs, rāmi mirgodama zvaigzne skalojās izplatījuma mistiskajā skaistumā, pils vārti caurspīdīgi, iekšā var redzēt kuplojam dārzu ar tādu, tik trakoti spēcīgu spēku, ka tu saproti - jā, varbūt šeit ir visas dzīvības saknes.
Metjū spēra soli tuvāk vārtiem un atstūma tos vaļā. Palodama-čalodama dzīvība uzplūda virsū Metjū un viņa vīriem, ieroči vienā mirklī noauga ar liānām, tās maigi savilkās un izvīla ieročus ārā visiem no rokām un aizvilka tos pa zaļo zāli projām kaut kur rožu krūmājos. Lidoja putni, mērkaķēni kliedza, lēkdami no zara uz zaru, ezeros plunčājās zivis. Bij iztālem dzirdams dziedājums, kas visu ceļu bija mazliet mulsinājis Metjū - pašķinuši vaļā krūmāju lapotnes Metjū ar vīriem iznāca klajumā, kur vīnstīgu apvītā amfiteātrī dziedāja simtiem, tūkstošiem, miljoniem, miljardiem un vēl un vēl radībiņu. Starp tām visizjustāk dziedāja - tā Metjū vismaz šķita - Erātijas un Naionas valdnieki:
"es tev devu starp zvaigznēm brīvu gaitu
tagad laid tu"
Metjū apjukumā atsēdās zemē, dziedāja Dievu - dziedāja šo zemi, kur visi var sanākt kopā un nosvinēt dzīvību. Dziedājums sasniedzis crescendo, drīz arī beidzās, un vīna kausus nesdams uz saviem kamiešiem pie Metjū un viņa vīriem ieradās zils vērsis asiņojošām acīm, un viņi teica vīnu. Un nāca arī krēpēm ugunīgam lauva-zvērs, atnesdams maizi, un viņi lauza maizi un ēda, un teica to. Un nolidoja pār viņiem ērglis visuredzīgais un svētīja tos, un viņi juta spēku un teica to. Metjū Holivils domāja, vai tur starp tiem visiem dziedātājiem, kas degdami kaismē dziedāja, teikdami pasauli šo, nebija arī viņas?
----
Naktī sieviete novilka čadru, loga arkā stāvēja mēness un zvaigznes - tāda nakts!, - būs jāaiziet un to jāpastāsta arī viņam. Sieviete atvēra celles durvis, krēslā aiz mēģenēm un retortēm rosījās kāds gudra izskata pusmūža vīrietis.
"Mīļais, vai zini, kāda šodien ārā ir nakts?"
"Mīļā, tu neticēsi, es Gaismas akā, ko tādu pamanīju..."
Bija 2201. gada 24. decembris.