Un vecais nosēcās un aizvēra acis.
Apbeduši tēvu, bērni rītā devās ceļā, jo zeme bij sākusi tukšīties un lauks kristies, kā arī bija teicis tēvs-Ūdens.
Tā viņi ilgi klīduši, meklējot tukšu vietu, kai nebūtu vēl dots vārds. Un daudzas vietas viņi gribēja uzrunāt, taču visām vai nu vārds jau bija dots, vai arī zeme negribēja viņu.
Tad kādu nakti, kad visi bija likušies dust, brālis-Šņabis uzmodināja brāli-Vīnu un aicināja vieniem pašiem atrast vietu.
Nogājuši trejdeviņas rikas, viņi nonāca dižā mežā, un brālis-Šņabis ar brāli-Vīnu sauca meža vārdu trejas reizes, un visi tie bija kļūmi. Kad vārds kļūmi bija nosaukts trešo reizi, mežā nogranda pērkons un parādījās meža vīrs zāļu zobenu rokās. Abi brāļi ņēmās cīkstēties, taču viņu spēki bija par maziem, un nāvīgi ievainoti viņi nokrita atplūstošām brūcēm, papriekš nolādējuši šo zemi.
Cīkstiņa troksni izdzirdusi, pietrūkās māsa-Kafija un steidzās uz dižmežu palīgā, taču noskrējusi mežā viņa vairs neatrada ne brāļu, ne meža vīra, vien divus strautus tekam, mežu kausējot.
Veselu nakti un dienu un vēl vienu nakti māsa-Kafija lēja gaužas asaras, un pret rītu aizgāja aiz trejdeviņiem kalniem. Neilgi klīdusi, viņa atrada iztukšītu zemi, un sauca tās vārdu, un vārds atradās īsts. No māsas pirkstugaliem sāka pilēt ūdens, un pārvērtās šļākā, tad upē. Pati māsa gan izgaisa, bet zeme nāca piepildīta ar augiem, zvēriem un ļaužiem.
Šodien tās vietas, kur tecēja brālis-Šņabis un brālis-Vīns, mēs teju vairs nezinām. Vienīgi daži gudrie zin sacīt, ka tukšaines ir brāļa-Šņabja sabirzusī miesa, kuru rotājot savrupas augu saliņas, kas ir māsas-Kafijas lietās asaras. Un, ka purvu pusnīkās zemes ir brāļa-Vīna miesa, kur katra sakritusies priedīte un ķērpis ir māsas-Kafijas asaras, ko pār savu mīlētāko brāli tā bērusi vairāk. Un vēl gudrie zin sacīt, ka māsa-Kafija katru dienu iznākot no ūdeņiem un, ja vien mēs nebūtu pazaudējuši acis, arī mēs to redzētu.
2000.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
