Jāteic gan, ka iesākumā "īstenie" japāņi šo metodi pieņēma visai nelabprāt un tā iekaroja savu paliekošo vietu Japānas kulinārijā tikai tad, kad tempurai sāka izmantot svaigās zivis no Tokijas līča. Toties tad tempura piedzīvoja īstu popularitātes bumu, jo šī fritēšanas metode zināmā mērā tomēr atbilda japāņu mentalitātei un viņiem pierastajam, tā dēvētajam "agemono" paņēmienam.
Īsos vārdos sakot, tempura ir fritētu ēdienu gatavošanas maniere japāņu gaumē. Zivis, dārzeņus, bet galvenokārt dažādas jūras veltes iemērc vieglā mīklā un cep verdošā eļļā tā, lai pildījums paliktu bālgans, bet ārpuse kļūtu brīnišķīgi kraukšķīga.
Tagad Japānā tempuras restorāni un bāri atrodas gandrīz vai uz katra stūra un nereti pat ir specializējušies kāda atsevišķa produkta fritēšanā. Mēdz būt, piemēram, garneļu, zivju, dārzeņu, sēņu tempuras bāri. Ar šo metodi gatavo arī ingveru, salvijas, krizantēmu un citu augu lapas.
Dažā labā restorānā apmeklētāji maksā bargu naudu, lai tikai varētu pasēdēt kārotajā vietiņā pie tempuras letes. Tā atgādina bāra leti, kas izvietota apkārt tādam kā pavardam, pie kura rosās pavārs. Pie letes ir vietas – labākajā gadījumā – desmit cilvēkiem, un pavāra vienīgais uzdevums ir apgādāt šos viesus ar svaigi fritētiem gardumiem. Tie taisnā ceļā no verdošā katla nonāk katra viesa šķīvī. Mīkla ik pēc maza brītiņa tiek sakulta no jauna, jo – lai izdotos īsti garšīga tempura, ir ļoti svarīgs viens faktors – mīklai jābūt ledusaukstai!
Pārsteidzoši, ka šādā tempuras restorānā, kur verd un vārās tik daudz eļļas katlu, nav manāms nekāds taukvielu aromāts. Par to lielā mērā jāpateicas lieliskajai ventilācijas sistēmai, kādu mēdz iebūvēt šādos iestādījumos, taču ļoti nozīmīgu lomu spēlē noteikums, ka eļļai jābūt absolūti tīrai un izcilas kvalitātes, turklāt tā jāmaina vismaz divas reizes dienā.
Fritētos gardumus ēd tūlīt pēc pagatavošanas un karstus mērc speciālā mērcītē, ko gatavo no buljona, sojas mērces, saldā rīsu vīna, ingvera.
Virtuozi pavārmākslas meistari pat pamanās mīklā iemērkt saldējumu un pēc tam to izcept eļļā.
Tempura pretstatā tradicionālajiem japāņu virtuves principiem ir ļoti trekna un taukaina, tāpēc to vairāk mēdz pasniegt kā priekšēdienu pirms suši vai kā piedevu ēdieniem, kuros ir ļoti maz vai pat vispār nav taukvielu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
