Donāts zin, ka mamma pēc viņa neatbrauks. Mammai atkal ir slikti. Pirms divām nedēļām, kad zēns bija mājās, mamma ieslēdzās vannas istabā un kliedza, ka pārgriezīs vēnas. Donāts aizskrēja pie kaimiņiem pēc palīdzības – mamma jau agrāk divreiz bija sev griezusi rokās. Atbrauca ārsti, vēl visādi sveši cilvēki, mammu aizveda uz slimnīcu, bet viņu – atpakaļ uz internātu.
Donāts gaida tēti. Bet tētis droši vien atkal “jāj apkārt pa pasauli” – tā kādreiz mēdza teikt vecmāmiņa, kad vēl bija dzīva. Donāts iztēlojas tēvu – sarkanā apmetnī, spožā ķiverē, ar paceltu zobenu viņš jāj uz stalta, melna zirga… Zēns tēti nav redzējis jau mēnešus trīs. Brīžiem viņš iedomājas, ka tēvs ir drosmīgs policists, kas cīnās pret bandītiem, brīžiem redz viņu kā bagātnieku, kam pieder savs kuģis un lidmašīna… Donāts lepojas ar savu tēvu un bieži stāsta par viņu audzinātājām un citiem bērniem. Jā, to puika saprot, ka tēvs ir ļoti aizņemts – nemaz nav viegli jāt pa pasauli apkārt… Bet šovakar ir Ziemassvētki un viņš noteikti atbrauks….
Skaļi noklaudz stāva ieejas durvis. Donāts satrūkstas, pārsteigts savās fantāzijās. “Tētis atbraucis!” – zēns skrien ārā no istabiņas, tēvam pretim. Bet tas izrādās Juronkulis…. “Donāt, kāpēc tu vēl neguli?” – sirmais audzinātājs prasa. “Man jāsagaida tētis – viņš noteikti, noteikti atbrauks!” “Atbrauks, protams, atbrauks…”, tādā dīvaini klusā balsī nosaka Juronkulis, “bet tagad, puis, ej gulēt – kad tētis atbrauks, es tevi piecelšu”. Donāts ieiet atpakaļ istabiņā. Viņš dzird, kā pa koridoru attālinās audzinātāja soļi… Zēns apņemas negulēt – tēvs taču jāsagaida. Kā tas būs, ka tētis atbrauks un viņš gulēs! Tētis noteikti atbrauks… Jo šis taču ir Ziemassvētku vakars…..