Donāts stāv pie loga un gaida. Ārā jau labu laiku ir tumšs, neko vairs nevar saskatīt, tomēr zēns neatraujoties raugās nakts melnumā. Lielas, mīkstas sniega pārslas virpuļo laternas dzeltenajā gaismas starā. Pārslas, kas nokrīt uz loga, tūdaļ izkūst. Un kā lielas asaras lēni rit lejup pa stiklu…

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Visā stāvā Donāts ir palicis viens. Šorīt kā pēdējais aizbrauca Aldis. Donāts dzirdēja, kā audzinātāja ilgi rājās ar Alda māmiņu, sakot, ka “cilvēkam tādā stāvoklī viņa bērnu nevarot dot”. Taču Aldis pieķērās mātei pie mēteļa malas un ar tādu izmisīgu skatienu raudzījās audzinātājā, ka viņa beigās nopūtās un atmeta ar roku… Donāts pa logu redzēja, kā viņi aizgāja pāri sporta laukumam: sieviete - lēni un līgodamās, Aldis – palēkdamies, pussolīti pa priekšu, atmuguriski skatīdamies uz māti un kaut ko aizgūtnēm stāstīdams…

Donāts zin, ka mamma pēc viņa neatbrauks. Mammai atkal ir slikti. Pirms divām nedēļām, kad zēns bija mājās, mamma ieslēdzās vannas istabā un kliedza, ka pārgriezīs vēnas. Donāts aizskrēja pie kaimiņiem pēc palīdzības – mamma jau agrāk divreiz bija sev griezusi rokās. Atbrauca ārsti, vēl visādi sveši cilvēki, mammu aizveda uz slimnīcu, bet viņu – atpakaļ uz internātu.

Donāts gaida tēti. Bet tētis droši vien atkal “jāj apkārt pa pasauli” – tā kādreiz mēdza teikt vecmāmiņa, kad vēl bija dzīva. Donāts iztēlojas tēvu – sarkanā apmetnī, spožā ķiverē, ar paceltu zobenu viņš jāj uz stalta, melna zirga… Zēns tēti nav redzējis jau mēnešus trīs. Brīžiem viņš iedomājas, ka tēvs ir drosmīgs policists, kas cīnās pret bandītiem, brīžiem redz viņu kā bagātnieku, kam pieder savs kuģis un lidmašīna… Donāts lepojas ar savu tēvu un bieži stāsta par viņu audzinātājām un citiem bērniem. Jā, to puika saprot, ka tēvs ir ļoti aizņemts – nemaz nav viegli jāt pa pasauli apkārt… Bet šovakar ir Ziemassvētki un viņš noteikti atbrauks….

Skaļi noklaudz stāva ieejas durvis. Donāts satrūkstas, pārsteigts savās fantāzijās. “Tētis atbraucis!” – zēns skrien ārā no istabiņas, tēvam pretim. Bet tas izrādās Juronkulis…. “Donāt, kāpēc tu vēl neguli?” – sirmais audzinātājs prasa. “Man jāsagaida tētis – viņš noteikti, noteikti atbrauks!” “Atbrauks, protams, atbrauks…”, tādā dīvaini klusā balsī nosaka Juronkulis, “bet tagad, puis, ej gulēt – kad tētis atbrauks, es tevi piecelšu”. Donāts ieiet atpakaļ istabiņā. Viņš dzird, kā pa koridoru attālinās audzinātāja soļi… Zēns apņemas negulēt – tēvs taču jāsagaida. Kā tas būs, ka tētis atbrauks un viņš gulēs! Tētis noteikti atbrauks… Jo šis taču ir Ziemassvētku vakars…..

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form