Kā ozols stāvu ceļa malā, pa kuru liktenis Tev lēmis iet...
Karstās vasaras dienās Tu vari patverties manā ēnā un klausīties kā sarunājas bites un zāle dzied...
Tu vari pakāpties manos zaros un saskatīt tālumā savu un citu nākotni, iekārtodamās ērti uz manu zaru rokām...
Rudeņos manām lapām vari noklāt savas cerību un sapņu dobes, lai stādi nenosalst, bet krāj spēkus uzplaukt, kad pienāks pavasars...
Bet ziemās es Tevi sildīšu, atdodams daļiņu sevis...
Un neraudi, draugs, ja vēl neesi pa savu dzīves taku nonākusi līdz tai vietai, kur stāvu es, izpletis savas mīlošās rokas...
Galvenais, ka Tu zini, ka aiz tā pagrieziena es stāvu....
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit
