Kāpēc es Tev to visu rakstu? Laikam jau tāpēc, ka nespēju ilgāk paturēt sevī...
Jo šodien es apjautu, cik maz ir vajadzīgs, lai radītu dvēselē tik visaptverošu emocionālu apvērsumu. Un arī to, ka ir kāds, kurš mani pazīst tik labi, lai zinātu īsto – daudzumu, mēru, brīdi, vārdu – lai radītu šo apvērsumu. Tas biedē un tajā pašā laikā rada drošības un miera sajūtu. Cik paradoksāli! Man gan šķiet, ka nekur neatrast tik daudz paradoksu un pretrunu, kuras, pie tam, liktos neapstrīdamas, kā Mīlestībā.

Angļu mēlē tas jau sen ir pateikts –“...if I told you the right words at the right time, you`ll be mine...*”

Neatceros vairs, kādas tautības, bet patiesība tā ir – vīrietim ir jāprot tik prasmīgi spēlēt uz sievietes dvēseles stīgām – jūtām, domām, ilgām – kā mūzikas virtuozam uz mūzikas instrumenta. Apmēram tā es atceros lasījusi.

Nez kāpēc pirmais no instrumentiem, kas nāk prātā, ir Arfa. Varbūt tādēļ, ka tai ir tik daudz stīgu?

Un tieši to es šodien piedzīvoju ar sevi notiekam. Kā tāds sīkums – kaut kas pat vārdos neizteikts, uz papīra lapas neuzrakstīts, bet gan neredzams, nedzirdams, virmojošs un netverams – var visu saviļņot, kā tuksneša vējš smiltis virpulī sagriezt... Tagad es saprotu vēl vakar grāmatā lasīto par to, ka Pasaules Dvēseli nevar nedz vārdā uzrakstīt, nedz bildē iesprostot...

* Ja es Tev pateikšu īstos vārdus īstajā brīdī, Tu būsi mana...

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!