Ja virgsō volds
Um tirm,
Ku tulāb tōla
Ja saddōs pigā ammō
Katāb lum,
Ja sindōmōt sin lapš
Līb jōvā kūolōn…1
Lūomi2
Dzīvības rats pagriežās vēl vienu reizi… un tu ieradies pie manis – mana dzīve sākās no gala, tikai šoreiz es vērošu, bet tu darīsi, kas darāms (tas viss jau ir bijis neskaitāmas reižu reizes) – tu nepiederi nevienam, un tomēr esi mans un savs, jo tava elpa silda šo pasauli – tavu un manu. Nekas, ja kādreiz paslīdēs kāja vai notrīcēs roka – es būšu tepat blakus, pavisam netālu (cilvēksauciena attālumā) un palīdzēšu, ja vajadzēs, bet visādi šī dzīve ir tava.
Rau, tur jau saule lec – ir sākusies tava labā vai ļaunā diena, kuru dzīvosim mēs abi (tu un es) kā nu mācēsim. Patiesībā, diena būs tāda, kādu tu to veidosi, tāda, kādu tava sirds to jūt. Uzmaidi sūrumam un dziedi, jo dziesma aiznes sāpi tālumā, turklāt katrai, katrai stundai ir sava dziesma. Diena prasās būt veidojama, tāpat kā maize cepama, skūpsti sniedzami un mīlestība dodama. Šodien es tevi vēl modināšu, bet visādi citādi šī dzīve ir tava.
Dzīvo savu dzīvi ar sirdi krūtīs un galvā, jo tikai sirds sajūt nākamību, un kāds šīs nākamības vārdā atdeva savu dzīvi, lai tu varētu pasauli aizpildīt savu sirdsdedzi un karsto dvašu. Es labprāt vēlētos mīkstināt tavu pirmo soli pasaulē, bet tad tu nesajutīsi zemes skarbumu un cietumu zem kājām, kam sekotu sāpīgs kritiens – un to es nevaru atļaut. Es tevi neturēšu (pavisam droši apsolu) arī tajā dienā, kad nostāsies pie durvju ailes ar ceļa somu rokā, es arī neraudāšu, tikai klusu lūgšu Mārai, lai tevi pasargā visos tavos ceļos… bet visādi citādi šī dzīve ir tava.
Lai arī kur tu esi, atceries, ka neesi viens – aiz tevis stāvu es un vēl daudzi citi, kas nākuši un griezuši dzīvības ratu pirms tevis un manis – mēs esam tavs balsts labākais nākotnei, drošākai gaitai un skaļākai balsij. Nekad neaizmirsti esību, kas bija pirms tevis, lai nepazaudētu ceļu pie sevis un uz mājām, kad nogurums tavus plecus spiež. Tu domā, ka stāvi krustcelēs viens, bet patiesībā aiz tevis simti un tūkstoši: mēs tevi atbalstam, lai ko tu darītu, mes tevi nekad, nekad nenosodīsim, varbūt dažreiz nespēsim izprast, bet tu nepievērs uzmanību, jo visādi citādi izvēle un šī dzīve ir tava.
Ārmaztōks3
Glāsts pāršalc seju, tava mierīgā elpa man blakus nomierina arī mani. Pagaidām tu vēl guli, kaut kas mani attur tevi modināt, nu ja, bet tu jau pats labāk zināsi, kad mosties. Tava roka atdusas manējā un mani pārņem tikai viena vēlēšanās – kaut šis mirklis nekad nebeigtos, kaut arī zinu, ka „laiku var uzvarēt tikai ar laiku”. Šī dzīve ir tikai un vienīgi tava – es kādu brīsniņu paiešos tev līdz, zinu, ka tu mani neatraidīsi, jo esmu sniegusi tev brīvību izvēlēties un būt atbildīgam. Mīlestība tā ir atbildība.
Silentium4 …Saule rotājas miglas vālos – stars nokrīt man uz pirkstu galiem, ieslīd plaukstā, tad pa roku, pāri krūtīm ieripo tieši tev sejā… atveras dias lielas avis (divas lielas un redzīgas acis), kas pasauli skata caur savu krāsu spektru, ko man neredzēt un neizprast… taču es redzu tevi un man ar to pietiek… ir sākusies tava labā vai ļaunā diena, tava pirmā diena zem šīs saulītes… celies nu, un izkrāso pasauli savās krāsās… šī dzīve ir tikai un vienīgi tava.
…jumālōks5…
1 Fragments no lībiešu dzejnieka Valta Ernštreita dzejoļa „Šūpuļdziesma”-
Un nomodā
Ir bail,
Ka atnāks ziema
Un sniegot drīz vien visu
Apklās sniegs,
un mirs tavs bērns,
vēl nepaspējot piedzimt… (lībiešu val.)
2 Radīšana (lībiešu val.)
3 Mīlestība (lībiešu val.)
4 Klusums (latīņu val.)
5Ardievu (lībiešu val.)