Nu jau dienas četras bija līņājis tāds sēņu lietutiņš, zināju, ka kādu var gaidīt. Atbrauca ar’! Ar tādu pelēku, stipri pavalkātu fordiņu. Kompānija – divas sparīgas sievas ar groziem un trīs bērni tā uz desmit – divpadsmit gadiem. Šie jau nu latu neiedos, bet gan jau kaut kas tāpat atlēks. Izprasīja, kur te īstās sēņu vietas, un aizskrēja. Nav jau te nekādu izcilo vietu, bet savu tiesu salasīt var. Ja kārtīgi pastaigā…
Tāpēc droši ātrāk par pēcpusdienu jau nu varu šos negaidīt. A nē! Nav pagājušas ij divas stundas, ieskrien pagalmā klupdami – krizdami, acis kā plūmes, sejas Jāņu siera krāsā… Vai nu, domāju, čūsku būs izbijušies? Tās mantas jau šaipusē netrūkst. Eku, tepat gar šķūnīti citureiz kā zuši staipās.
Šoreiz gan laikam nebūs čūsku vaina. Sievas aizgūtnēm klāsta cita caur citu: “Tur, mežā! Cilvēks! Sieviete! Nē, nē! Spoks! Zogās! Slēpjas aiz kadiķiem! Lūr, glūn! Lielas, izvelbtas acis! Izpūruši mati, izplesti pirksti! Izlec ārā un nebalsī bļaun: “Vēē! Vēē!”” Ahā, nu man tā bilde skaidra! Vedu viņas iekšā, vāru asinszāļu tēju – tā nomierina, un stāstu par šīspuses “meža garu” – Trako Intu.
Inta te uzradās pirms gadiem sešiem. It kā no tāla Latgales miesta. Uzvārda gan vairs neatminu – kaut kas ar malšanu un miltiem bij saistīts: Malēja? Meļņikova?; te jau visi viņu tikai par Trako Intu vien sauc. Kaut kāds vecis viņai bērnu pataisījis, un vai nu bagāts bijis, vai arī sirdsapziņa ierunājusies, bet nopircis viņai ar bērnu Tīrainē dzīvokli. Lai arī tuvu pie Rīgas, te jau dzīvokļi tagad lēti – kopš abi Kovaļevski ne savā nāvē nomira, un visāda citāda nešķīstība pa purviem māžojas. Ļaudis melš – nelaba vieta esot.
Nekāda labuma jau arī Intai ar bērnu nebija – bērns vairāk pa bērnunamiem vien, Inta – pa Tvaiku ielu. Agrāk jau it kā nekas, tikai pavasaros un rudeņos ar brigādi aizved bišķi paārstēties, uz nedēļām trim. Tagad cilvēki zvana, bet brigāde nebrauc – neesot naudas, neesot viņu teritorija, kamēr neviens nav nomušīts, lai staigājot.
Bet Intai, kā par spīti, “gaišo brīžu” vairs tik pat kā neesot. Pa mežiem vien vančkājas, cilvēkus, re, biedē. Tas viņai esot sācies vēl bērnībā. Slapstīties pa mežu, jo drūmāka vieta, jo labāk. Un īpaši tad, kad līst lietus. Ij pie dakteriem vesta, ij pie pūšļotājiem, nu, tiem ekstrasensiem. Dakteri, ko dakteri – grupu iedeva. Arī labi – vismaz kāda pensija nāk. Viens dikti gudrs ekstrasenss izpīpējis, ka viņa esot lietus gars – tāda lauma, nāra, vai, tikai cilvēka miesā. A varbūt ir ar, kas viņus, vellus, zina?! Pēdējos gadus Inta pa mežiem blandās gan lietū, gan skaidrā laikā. Vienīgi ziemā, kad sals, tad ij deguna nerāda no dzīvokļa ārā – guļot caurām dienām.
Un nekaitē ar viņai nekas! Ar labiem cilvēkiem, re, notiek nelaime, nu kaut vai ar to pašu friziermeistari Venitu – aizpērn kā gāja dzērvenēs, tā purvā pazuda. A varbūt tā pati Inta roku pielika?! Vīrs palika ar trim bērniņiem, runā, dzert esot sācis “po čornomu”, a bija tāda jauka ģimenīte...
Trakā Inta vēl visus sēņotājus aizbaidīs – nebūs man kundes. Šodien tās arī – padzēra tēju, salēca mašīnā, un kā rāva no vietas – tā kā tai “Formulā”. Tā, vei!”