VIŅŠ: Es gribu gulšņāt un vērot, kā tu apmierini pati sevi… ar rožlapiņām glāstot sev starp smalkajām kājiņām… Daudz vairs nav atlicis… Gribu dzert no tavas neizsmeļamās baudkāres akas, līdz pārdzeršos un noslīgšu tavā priekšā uz zemes un ieraudzīšu skrandaini Dievu… esmu gājis visus ceļus… ja tavā klēpī es nesastapšu Dievu, tas nozīmēs - viņa nav… lai cik skarbi lūkotos dzīves zvīņainā acs, tā saka: "Aizmirsti sevi, ieraugi kristāldzidru sievietes klēpi, bez nevienas spalviņas un ienirsti tajā bez cerības uznirt…" Rītdienas smeldze iznīcina šodienas glāstu… tik ļoti gribas veldzēties tīrasiņu skūpstos… tik ļoti, ka nezini… Neirozes sekas… trāpīts… Salvete pie māsiņas kājām… cik ilgi šis saldkaislais ieslodzījums… māsiņu pavērtajiem halātiņiem piekaltais skatiens… Hm, šī liekas kaut kur redzēta… laikam kļūdos… kontuzēts trusis… un tomēr – kur tas varētu būt bijis?… ja vien beigtu dzert tās zāles, varbūt atmiņa atgrieztos… eh, padzīvot brīdi kā skudrai, lienot kur tīk… esmu tikai ērkšķis uz viņas krāšņās rozes kātiņa… lopiņš tāds… domas skurbas… lasu manifestu par pavestajām sievietēm - vakardienas gara darbs… Atkal tabletītes… cik var…
VIŅŠ: Nolīdis kā sesks savā aliņā, dziedu pats savu dziesmu… laimīgās dienas… "Tristan, jūsu zāles"… atkal bēguļo… mīlulīt, apēdīšu tavas tabletes tikai tad, ja liksi pirkstu galiņus man mutītē… jā, tā bija labi… apēdīšu visus jūsu krājumus… gribi pastāstīšu stāstiņu? Nāc, apsēdies šeit… Pielicis roku pie viņas gurna, sajūtu to, ka arī viņa nenēsā biksītes – tāpat kā Izolde, mana bijusī sieva… Ja? Vai tāds bija viņas vārds? Kas to lai tagad vairs atceras… ha… klausies stāstiņu… Satiku meiteni… teicās, ka viņai esot bijuši divi vīri, kurus viņa nekad nav krāpusi… un tagad trīsdesmit septiņos gados nolēmusi, ka esot jādzīvojas, ka viņā ir uzkrājies neierobežots seksuālo fantāziju krājums, kuras viņa nu gribot realizēt… saprotams, ar mani… ha… bet man jau viss bija apnicis… gribējās vienkārši gulēt viņai blakus un, teiksim, raudzīties zvaigznēs… Piedodiet, māsiņ, es tiešām neviļus to roku ieslidināju jums zem halātiņa… tā es nebiju domājis… vecs pieradums… klausieties tālāk…. Biju noguris no visām tā saucamajām rotaļām… bet viņai to vien vajadzēja kā medu kājstarpē un lai es stundām laizu…. Aukstas pudeles kakliņu…. saprotiet pati kur… un tā es mocījos… man pat bija slinkums aizsniegties līdz vīnogu ķekaram, lai aizslidinātu kādu ogu viņai aiz krūšturīša… ak nelaime… es tik ļoti neatbildu viņas seksuālajām fantāzijām, ka bail… Nē, piedodiet, pats nepamanīju, kur mana roka lien…. VIŅA: Ak, tu mans nabaga Marats, ak, nabadziņš… kā tev dzīvē nav gājis… labprāt te stundām klausītos tavos stāstiņos, labprāt atdotos tavām nekaunīgajām rokām un, zini, tas, ko domāju tev pateikt rītdien, īstenībā jau nav taisnība, bet… saproti pats, es nevaru savādāk – es nevaru tev atļaut tā vienkārši grābstīt nākamo māsiņu, iepriekš neievelkot kaut vienu nedzīstošu brūci tavā mugurā. Kāds to sauktu par pārprastu pašcieņu – lai. Lai jau. Vismaz nebūšu atļāvusi sevi iemīcīt dubļos… kaut gan… dubļi ir visur… Šķiet, tā tu reiz teici… Lai. Bet tagad es vēl ļaujos tev un nedomāšu vairs par rītdienu… stāsti, mīļais, stāsti vēl…
VIŅŠ: Ko viņa visu laiku tā trūkstas – tā, it kā es darītu kaut ko nepiedienīgāku kā pārējie… nu lūk… un tad reiz viņa aplēja sevi ar kefīru no galvas līdz kājām un lūdza, lai es tagad tieku galā ar to visu … un Tajā Vietā viņa izlaistīja pusi pakas… viņa jau nevarēja zināt, ka es ienīstu kefīru tikpat ļoti kā Bairona dzeju… es teicu, ka tad jau labāk, lai viņa sit mani krustā pie radiatoriem un pati kā Magdalēna skūpsta man kājas… tā nu lūk viņa mani šajā palātā ieslodzīja… Bet ne jau to es gribēju stāstīt… ja vien es jums varētu uzticēties… Beidziet trīties, esmu pilnīgi dzimumvēss… no manis nav jābaidās… varat mierīgi pavērt vaļā savu halātiņu, tas tikai vēl vairāk iedvesmos mani stāstam… tad tā… Pēdējā laikā sapņos man tiek diktēti dažādi rasējumi… es tos visus pārzīmēju un tie izskatās pēc dīvainiem kosmosa kuģiem… es ceru, neviens par to neuzzinās… neesmu rādījis rasējumus nevienam pašam… bet ja jūs ļausiet manai nenozīmīgajai raķetei rītnakt ienirt jūsu bezgalplašajos kosmiskajos dziļumos… tā teikt, ja mēs ar jums varētu nedaudz nodoties pasaulīgajiem priekiem, tad visi kosmisko kuģu rasējumi būtu jūsējie… Es jau lieku tās savas rokas mierā… nevajag man aizrādīt… kā tad paliek ar rītnakti?
VIŅA: Rītnakt… rītnakt… tu nu gan esi jauks ar saviem noslēpumiem…Tikai kā lai piemāna nakts dežuranti? Un zini, tās zilās tabletītes tad arī labāk nedzer – citādi gulēsi kā susurs visu nakti un nekādi pasaulīgie prieki nespēs tevi uzmodināt… Jā. Laikam sāku aizmirsties. Es jau atkal nododu savas apņemšanās. Kā vārdā? Varbūt šī kuģa? Smieklīgi – simts gadus man tie rasējumi… Kurš noslēpums tad mani vilina? Netieku skaidrībā… Varbūt tā ir mana žēlsirdība pret slimo? Smieklīgi – es taču esmu parasta māsiņa, nevis žēlsirdīgā… sevis vārdā… jā, es to daru sevis vārdā… šo noslēpumu varu atklāt tikai es – nostāties pilnīgi kailai viņa kājgalī un atdot visas savas nelietīgās apņēmības kosmiskajam kuģim… ar dežuranti nokārtošu – uzdāvināšu viņai kādu no saviem vecajiem zeķturiem, lai spoguļojas visu nakti savā kabinetā… stāsti, mīļais, stāsti, vēl…
INTERMĒDIJA: Nākamajā vakarā viņš nelaimīgs klīda pa tumšajiem psihenes gaiteņiem ar padusē pasistu rasējumu rulli un taujāja pēc māsiņas. Apžēlojusies dežurante viņam pavēstīja, ka Izolde ir mainījusi darba vietu. Viņa tobrīd gulēja sava mansarda krāšņajā gultā, lēnām aplaistot kailo ķermeni ar kefīru. Pēc tam viņa apgūlās uz sāniem un truli nolūkojās neskaitāmajās tukšajās kefīra pakās, kas haotiski izsvaidītas mētājās ap gultu. Tās viņai atgādināja nelielus avarējušus kosmosa kuģīšus.