- Protams... – Vilis konstatēja, redzēdams, ka kokaīna maisiņš no somas ir pazudis.
Nesapratnes brīdis ilga tikai īsu mirkli, jo pēkšņi virtuvē itin mistiski ieskanējās saksafona skaņas, tā ka Vilim skudriņas tekalēja pa visu ķermeni.
- Caps! - noteica Vilis, noķerdams vienu no skudriņām.
Šī stāsta galvenais varonis, kura vietā tikpat labi varēji būt arī tu, man izturīgais lasītāj, neaprakstāmu baiļu pārņemts, vienā mirklī bija jau virtuvē, no kurienes plūda siltās, bet vientulību dvesošās saksafona skaņas. Un virtuvē – ak, tu brīnums – patiešām, atspiedies pret apsūbējušo ledusskapi, saksafonā pūta Vilim pilnīgi svešs vīrietis, tērpies vieglās vējā plandošās biksēs, pelēkā kreklā ar pamanāmu žabo, aiz kura slēpās saksofonista spalvainā krūts. Viņa saksafons deva visskaidrākās un kristālīgākās skaņas, tā ka uz vietas varēja apraudāties. Taču Vilis nebija ar pliku roku ņemams; viņš rādīja raksturu.
- Interesanti zināt, ko jūs šeit – manā mājā – darāt!? – izšķobījis pēc iespējas trakāku neapmierināta cilvēka sejas izteiksmi un drūmi izvalbījis acis, jautāja Vilis.
- Ai, spēlēju saksafonu, - vienā angļu mierā atteica saksofonists.
- Nē... man patīk! – Vilis sajūtās mazvērtīgs, jo viņa pirmītējā sejas izteiksme nebija devusi vēlamo, - vai tad citas vietas nav! Tā tak galu beigās ir mana māja. Tas ir mans privātīpašums. Sasodīts, kas jūs tāds esat, ka uzdrošināties šeit nākt!?
- Esmu saksofonists un spēlēju vientulību.
Šajā brīdī īsti nelaikā iezvanījās telefons. Celt vai necelt, stīvējās Vilis. Viņš tomēr aši pacēla, ik pa brīdim uzmezdams aci uz saksofonistu.
- Ja, - Vilis nevaļīgi sacīja.
- Aļo... nu runājiet lūdzu! Nu kāpēc jūs nerunājiet, aļo? – tā atkal bija kaimiņiene Emīlija.
Vilis niknumā nometa klausuli un izrāva telefona vadu.
- Tā... tagad darīsim tā – vai nu es zvanu policijai, vai arī jūs man nosauciet savu vārdu, ka tavu māti! - Vilis sajutās patiesi varens.
- Esmu Vilis.
- Redz kā, - Vilis sarkastiski piebilda.
- Jā, Vilis Sniegs.
Nav divu domu, ka pēc šādas atbildes un saksofonista pārliecinošā skatiena, Vilis apstulba Viņam tas viss... tas viss sāka likties tik absurdi. Sabiedrības dvēsele Vilis Sniegs, kas katra mēneša otrajā piektdienā regulāri apmeklēja vientuļo vīriešu balles, sajutās absurdi.
- Vai tu man raksti vēstules? – Vilis piepeši jautāja to, kas viņu pēdējās trīs dienas bija visvairāk uztraucis.
- Nē, es spēlēju saksofonu.
- Velns parāvis, kāpēc tad tu šeit spēlē, nevis savās mājās!?
- Bet šīs jau ir manas mājas.
- Kā - tavas mājas? - Vilis brīnījās, juzdams, ka veselā saprāta robežas nav nemaz tik tālu, kā līdz šim bija domājis.
- Es šeit dzīvoju.
- Es tevi, starp citu, te gan redzu pirmo reizi, - Vilis viltīgi samiedza acis, domādams, ka nu reiz glumais saksofonists būs iekritis pretrunās.
- Jā... zini, es, starp citu, tevi arī šeit redzu pirmo reizi, - atrauca saksofonists.
Ar to arī Vilis bija iedzīts strupceļā – vai nu atzīties, ka viņam rādās murgi, vai arī -, ka viņš patiešām redz dzīvu, miesisku būtni. Automehāniķis Vilis uz mirkli centās sevi salīdzināt ar otru – saksofonistu Vili. Līdzība patiesībā bija minimāla.
Automehāniķim Vilim bija bārda, briedumā esošs alus vēders un īsi, mūžīgi izspūruši mati. Turpretī saksofonists bija kalsns, ar garām ūsām un, šķiet, nezūdošu cinisku smaidu uz lūpām. Taču acis... acis, liekas, bija vienīgais abu Viļu kopsaucējs. Tajās zaigoja tik neaprakstāma vientulība... tramīga vientulība.
- Es neko nesaprotu, - noelsās automehāniķis Vilis, - vai tik tiešām tu esi Vilis Sniegs, dzimis 1950.gada 8.martā un tagad dzīvo taisni šeit, nevis, teiksim, divas vai trīs mājas tālāk.
- Atklāti runājot, es šeit dzīvoju jau pirms tevis. Daudz pirms tevis. Un esmu gaidījis ilgi tevi...
- Mani? – viņš izbrīna pilns vaicāja
- Jā, tevi.
- Ko tad tu no manis... ko tad tev no manis vajag? - automehāniķis stostījās.
- Es tev mācīšu balto sniegu.
- Balto sniegu?
- Katram no mums ir savs sargeņģelis. Vienam tas stāv klāt visu mūžu, citam – tikai dažas sekundes simtdaļas. Un vēl katram ir savs sapnis par balto sniegu, kas vienu pavada visu mūžu, bet citu – tikai vienu sekundes simtdaļu.
- Ko tas nozīmē? – automehāniķis gluži kā mazs bērns jautāja.
- Tas nozīmē domāt, Vili. Domāt, ka baltais sniegs nav naidnieks, bet pārinieks.
Šis te, - saksofonists izvilka lēnām no savām plandošajām biksēm spīdīgu sudraba caurulīti, kas atgādināja stabuli, - šis te ir tavs pārinieks. Es tevi iepazīstināšu ar tavu pārinieku, - to pateicis, saksofonists atvēra ledusskapi, pret kuru līdz šim bija atbalstījies, un ar graciozām kustībām, pelēkajam kreklam saraujoties, viņš izņēma sudraba paplāti, uz kuras bija izbārstīts balts, zaigojošs pulveris. Saksofonists paplāti sniedza Vilim, bet pats tikmēr no saksafona izpūta vējaini melodisku pasaku. Reiba galva.
- Kas tas ir? - Vilis pārtrauca saksofonistu.
- Tas ir sniegs.
- Tas ir kokaīns!? – Vilis, ieraugot uz paplātes izkaisīto pulveri, tūdaļ atminējās Jasiko iedotā maisiņa sastāvu.
- Nē, tas ir sniegs, un es tev to mācīšu.
- Kur tu to ņēmi?
- Tu man to iedevi, lūgdams, lai mācot tev sniegu.
- Es tevi lūdzu!?
- Protams, atrakstīji vēstuli.
- Neticu.
Vilis joprojām šaubījās. Saksofonists pasmaidīja un parādīja Vilim vēstuli, kur vārds vārdā bija rakstīts tas, ko viņš Vilim bija atstāstījis. Protams, Vilis saprata, ka viņa rokrakstu var viegli viltot. Taču kam tas bija izdevīgi? Uz šādu eksistenciālu jautājumu Vilis nespēja atbildēt. Tālab, neko neteikdams, viņš apmulsis stāvēja.
- Tev jātic man, jo nevienam citam vairs nav jēgas ticēt. Tev jābūt gatavam mācībai, – nevilcinoties noteica saksofonists.
- Es nezinu... es... nejūtos labi. Man ir slikta dūša, sāp nieres, sāku klibot, arī vājāk dzirdu un redzu, - Vilis meklēja jebkuru attaisnojumu.
- Tu nekad nejutīsies labi, ja domāsi, ka labi justies var tikai jūtoties labi, - saksofonists tēvišķi piekodināja.
- Kā tad man vajadzētu justies?
- Tev nav jājūtas. Tev ir jāsaprot, kā ir tad, kad nejūtās nekā.
- Domāju, ka bieži tā jūtos, - Vilī pavīdēja skepse.
- Nē, - noraidoši pamāja saksofonists, - tu tikai tā domā, ka tu tā jūties, lai gan tu jūties tā, it kā visu laiku kaut kā pietrūktu, kaut kā allaž būtu par maz. Nejusties nekā var tikai mācoties sniegu.
Atkal viņš izrunā šo vārdu – sniegs, nodrebēja Vilis. Viņš nebaidījās, bet arī vairs tik daudz neuzticējās savam veselajam saprātam. Saksofonists ar acīm un sudraba caurulīti aicināja Vili iešņaukt balto pulveri no paplātes. Vilis sajuta visu ķermeni pārņemošu vājumu un reizē arī magnētisku vilinājumu, kas aumaļām plūda no paplātes. Viņš nervozi, rokām trīcot, paņēma caurulīti un iešņauca balto sniegu.
- Kā? – saksofonists pašapmierināti prasīja
- Jā, prīmā! - Vilis gārdza.
- Lūk, tie tev nav nekādi sasodīti madlēnu cepumi.
Vilis vairs neatbildēja, viņš mācījās sniegu, cauru nakti runādams ar saksofonistu par dvēseļu pārceļošanu, kosmisko enerģiju, dzeguzēm, kurām “nav viegla dzīvīte”, stulbajiem dabas likumiem un citām ne mazāk vispārīgām tēmām.
- Mums ir par ko runāt! – vairākkārt eksaltētā tonī secināja Vilis, – mums ir. Un ik pa laikam saksofons izdvesa neizturami dziļas skaņas. Vilis – parasts pusmūža vīrietis, kas dzīvoja visparastāko dzīvi - šajā naktī daudz raudāja, nožēloja un apgāza.
Rītam tuvojoties, Vilis attapās pie tukšas paplātes, kura neliecināja, ka uz tās kaut kas būtu atradies. Viņš pilnīgā klusumā malkoja cigoru kafiju, necenzdamies sev skaidrot vakardienas pārdzīvojumus. Vilis sakrāmēja savu darba piederumu somu, kurā mētājās Jasiko dotais kokaīna maisiņš.
Vilis uzrakstīja sev kārtējo vēstuli: “Viss ir kārtībā. Man vēl jāmācās. Es dzīvoju, Vili.” Šajā brīdī visu pasauli apņēma saksafona skaņas, bet Vilis aizgāja uz darbu.