close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Jau kuro dienu smidzina. Es sēžu parkā zem slapjas liepas. Gaiss ir smaržīgs un mikls. Salds un mikls. Gaiss ir tāds pats kā pirms daudziem gadiem, kad es un mana mazā māšele staigājām pa nolijušo lauku ceļu. Toreiz arī bija tikpat smaržīgs un mikls.

- Vai šeit ir brīvs? – manās asociācijās un atmiņās iespraucas sievietes balss, viņai ir tā ap četrdesmit, tērpusies novalkātā, meloņdzeltenā, vēl lietus neskartā kleitā.

- Protams, - es noņurdu.

Varbūt es izklausos nepieklājīgs, taču patiesībā es tāds neesmu, nu, iespējams, dažkārt tomēr esmu, taču ne tagad, sēžot pielijušā parkā uz soliņa. Sieviete apsēžas sniedziena attālumā. Rokā viņai ir saldējums – baltais pols vafelē; tāds vienkāršs un balts saldējums – bez jebkādām krāsvielām un piemaisījumiem.

Kā es šeit nokļuvu? Laikam izkāpu no autobusa un ārā jau lija. Parks un kuplā liepa bija tuvākais patvērums. Kad devos uz slimnīcu, par vējjaku un lietussargu neiedomājos, tāpēc arī patlaban esmu pilnīgi „neapbruņots”. Pareizi, es taču biju slimnīcā... Pirms parka, pirms lietus, pirms autobusa es biju slimnīcā, kā saka, uz pārbaudēm. Tas bija aizvakar. Sasodīti daudz laika jau aizritējis. „Hrarara-hrarararara,” pelēkajās debesīs sāpīgi smejas trīs kaijas.

- Jūrā jau atkal vētra. – spriež blakus sēdošā sieviete. Es par viņas klātbūtni biju jau piemirsis. Viņa laiza saldējumu ar viegli pievērtām acīm. Joprojām līņā.

- Jums nav bail saaukstēties? – it kā negribīgi iejautājos.

Viņa tikai bezrūpīgi iesmejas un lēnām turpina ēst sniegbalto polu. Pamanu viņas kaulainās rokas – tās ir raupjas un sastrādātas. Mirkli vēl paveros viņā un tad dodos prom – pastaigāties.

- Ēēē! – viņa man aiz muguras sauc, - jūs aizmirsāt avīzi.

Taisnība – pie soliņa no mitruma ir pieplakusi veca avīze, šķiet, pērngada; es to pirms braukšanas uz slimnīcu atradu tirgū pie puķu pārdevējām. Paņēmu avīzi, lai būtu kur ietīt puķes. Tirgū bija šausmīgi spiedīgs gaiss, bet es gribēju nopirkt puķes. Nekur nevarēju atrast flokšus; flokši parasti zied kaut kad jūlija beigās; tie nav mani mīļākie ziedi, patiesībā tie kādreiz ļoti patika manai vecmāmiņai, viņa vienmēr uz kapu svētkiem sagrieza lielu flokšu pušķi. Galu galā vienā vietā tomēr atradu... sarkanus un baltus, un smaržojošus. Tiem bija apbrīnojami daudz pircēju. Stāvēju rindā, taču kāda par jebkurām puķēm spēcīgāk smaržojoša sieviete, domājams, no provinces, man acu priekšā nocēla pēdējos flokšus. Paliku gribot, ar vecu avīzi rokā.

- Paldies, - sarullēju mitro avīzi un ielieku to savā celofāna maisiņā, kurā ir visādi papīri, izziņas un apstiprinājumi. Eju gar veikalu skatlogiem. Tos grezno novēlojušās pēcjāņu atlaides. Cenšos sarēķināt, cik ir 70% no 47 latiem 99 santīmiem. Atceros, ka kaut kas tā maksāja. Tā arī neieguvis pārliecinošu rezultātu, dodos tālāk. Kāda paveca sieviete man pienāk klāt un lūdz palīdzēt ar „dažiem santīmiem”. Bikšu kabatā atrodu trīs santīmus un atdodu. Viņa ir uzstājīga, viņa prasa vairāk. Es augstprātīgi nolūkojos viņā. Kāpēc es allaž uz viņiem raugos no „augšas”? Es negribu tā darīt, bet tas pats no sevis tā sanāk. Tas nav no manis atkarīgs. Nē, nē, nē – tas tomēr ir no manis atkarīgs, tas ir ieradums, es vairāk tā nedarīšu; man jāspēj ar viņiem vienādoties, vismaz uz sekundi. Bet vairāk gan es viņai nedošu, turklāt es viņai vairs pat neinteresēju, paskat, kā citam jau uzplijas; nē, nevis „uzplijas”, bet lūdz.

Gribu saldējumu. Uz viena ielas stūra pamanu, ka puika garlaikojas pie pārvietojamās saldētavas. Tādā laikā reti kurš grib atvēsināties, tāpēc puikam šī diena nav interesanta. Viņš gan laikam garlaikotos, ja būtu arī neciešami karsts, jo tad šajā nomalē būtu maz saldējuma kārotāju – visi sēdētu jūras krastā, nevis sustu nokaitētajā pilsētā.

- Vai ir visparastākais pols? – pajautāju.

Viņš pamāj ar galvu un tūdaļ enerģiski atvelk saldētavas vāku un pasniedz man saldējumu. Eju pa ielu un ēdu saldējumu. Saldējums, protams, ir vafelē. Mati man ir viscaur slapji, bet pašam – silti. Un saldējums arī garšo. Kādā no šķērsielām pamanu mazu koka baznīciņu. Dīvaini, ka agrāk to neesmu pamanījis. Tiesa, šai ielai es esmu svešinieks, jo neesmu te bijis vismaz kādus sešus gadus. Diez kas tā ir par baznīcu, sev jautāju. Dievs, vai tu zini, kas tā ir par baznīcu – manī kā lielā, dziļā alā atbalsojas jautājums. Tā ir klusa un mājīga baznīca. Iespējams, tā ir luterāņu baznīca, bet tikpat labi es varu arī kļūdīties. Mana māte kādreiz teica, ka katoļu baznīcas ir sarkanas, bet luterāņu – baltas. Taču es esmu redzējis arī sarkanas luterāņu baznīcas. Tātad māte kļūdījās. Viņai bija miglains priekšstats par baznīcām. Mana māte kādreiz bija sociālistiskā darba varone, jo daudz laba izdarīja kolhoza labā. Viņa aktīvi aizstāvēja ideju, ka kolhoza baznīcā ir jāierīko dārzeņu glabātava. Mana māte nebija slikts cilvēks, bet tiesa kas tiesa – par baznīcām viņai bija miglains priekšstats. Pats gan arī neko daudz nezinu, es tikai jūtu, ka māte toreiz nerīkojās pareizi. Baznīcas durvis spalgi nočīkst, kad cenšos tās atvērt. Iekšā neviena nav – tukša un silta baznīca. Klusām aizeju līdz altārim... krustā sistais skatās uz mani – izmirkušu tipu ar celofāna maisiņu rokā un aukstu saldējumu vēderā. Es negribu izskatīties vājš, bet tieši tāds es droši vien tagad izskatos. Labi, ka nav neviena, kas no malas mani redzētu; labi, ka esmu viens. Nē, es neesmu vājš. Es visu laiku esmu bijis stiprs, nelokāms, pašpārliecināts un tāds arī esmu pašlaik. Tikai tā „neviens no malas neredz” sajūta mani traumē; mans pašradītais un pašizkaltais tēls ir zaudējis balstu. Vispār man sevis ir šausmīgi žēl, tāpēc arī neskatos Pestītājam acīs; vairāk par viņu man sevis ir žēl. Nezinu, vai viņš arī, kad nolaižu acis, turpina mani pētīt. Nezinu. Es neko nezinu. Pagriežos, lai dotos prom. Pie baznīcas ieejas pamanu sirmu onkuli. Viņš mazgā baznīcas durvis. Kāpēc gan viņš mazgā durvis, ja tās tāpat ir tik baltas un tīras, lai arī mazliet sasprēgājušas. Padodu viņam labdienu.

- Vai uz dievkalpojumu nepaliksiet? – viņš apgaroti noprasa.

Uz īstu, pilnīgu dievkalpojumu es nekad mūžā neesmu bijis.

- Nezinu, - saku kā ir. Onkulis paveras manī, silti pasmaida un, paņēmis manu roku, viņš ar savu līko rādītājpirkstu plaukstā ievelk krustu.
- Kut? – viņš jautā
- Kut!
- Tur tava dvēselīte trīc.

Nezin kāpēc sakaunējos no šīs sarunas. Neviens taču neredz! Izeju laukā no baznīcas. Es paskatos debesīs – atkal tā nolādētā līņāšana. Nebrīnīšos, ja upēs sāksies plūdi, vai daudzreiz jau tā nav bijis? Un tad atkal vienam noslīks siens, citam – labība. Zemniekiem būs bēdas, prasīs palīdzību, naudu. Pie upēm nav viegli dzīvot; vieglāk ir, ja tu dzīvo kalnā, bet upe tek pakājē. Man joprojām kut onkuļa uzvilktais krustiņš. Baznīcu apjozošais bruģis klab no manu kurpju cietajām zolēm. Es atkal apsēžos zem liepas uz soliņa, kas novietots maķenīt tālāk no baznīcas ieejas. Un atkal neieinteresēti vēroju apkārtni. Un atkal parādās viņa – sieviete, kas pirms kādas stundas parkā ēda saldējumu un kurai nebija bail saaukstēties. Nu arī viņas kleita un mati ir slapji. Un viņa atkal apsēžas man blakus. Mēs klusējam. Sirmais onkulis vēl aizvien pie baznīcas ieejas kaut ko kārto un kaut ko pielabo. Dievnams tomēr ir vecs, par ko liecina no sienām atlupusī krāsa. Es brīnos, ka nav nekādas plāksnītes, uz kuras būtu rakstīts, kas tad tā īsti ir par baznīcu, kaut gan patiesībā tas mani pašlaik īpaši neinteresē. Pēkšņi asāka vēja brāzma norauj no soliņa zemē manu celofāna maisiņu un uz slapjā bruģa izgāžas viss tā saturs. Viņa, neko nesakot, nometas uz saviem kailajiem ceļiem un cenšas savākt izkaisītās lietas.

- Tās jau tikai tādas parpalas, - apmulsis norūcu.

Viņas rokās ir kāda neliela izmēra lapiņa. Man tas īsti nepatīk, taču nu jau ir par vēlu. Tā ir izziņa no slimnīcas par diagnozi. Viņa vēl paskatās manī un tad dodas uz baznīcu. Es atkal sēžu uz soliņa viens un gaidu, vai kāds nenāks ārā, vai neparunās, vai nepaaicinās. Nekā. Te tev bija, noņurdu sevī. Kaut kur tālāk, nākošajā šķērsielā, kauc mašīnas signalizācija. Varbūt, ka kāds pašlaik tiek aplaupīts, taču man nav noskaņojuma tēlot varoni, jo tad visi skatīsies un nedrīkstēs viņus pievilt. Vispār jau nebūtu slikti citu acu priekšā noķert kādu zagli un tad dižoties. Iespējams, ka tad pat žurnālisti atbrauktu un ministrs tev pasniegtu atzinības rakstu; tava fotogrāfija tiktu publicēta lielāko laikrakstu pirmajās lapās, un tu būtu kļuvis par dienas varoni.

Satveru galvu ar abām rokām un izlaižu pirkstus cauri slapjajiem matiem. Atbalstu galvu uz dūrēs savilktajām rokām un cenšos dūres savilkt arvien ciešāk. Uz brīdi gribas pārstāt domāt. Kaut kas kā žilete sāpīgi iegriežas kreisajā delnā. Atveru dūri, un tajā ir mazs, vienkāršs kapara krustiņš. No kurienes tas? Nezinu, nezinu, nezinu. Ieeju vēlreiz baznīcā. Gaisā var just vīraka smaržu. Es apsēžos netālu no šodien divreiz sastaptās sievietes un sirmā onkuļa. Tā mēs sēžam, un katrs klusējoši veramies savā Pestītājā. 2005

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form