Žurnālists — Kārlis Strops Viesis — Valdis Savaldis

K.S. Labvakar, mūsu cienījamie zilā TV ekrāna vērotāji! Šovakar pie mums raidījumā viesos ir ieradies izcilais latviešu spalvas meistars un mūzu pavēlnieks Valdis Savaldis (fonā skan aplausu fonogramma).
V.V. Ak, ko nu! Liels paldies, ka uzaicinājāt!

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
K.S. Nu, nu, nevajag kautrēties. Labi, mans pirmais jautājums ir šāds: Kā aizsākās jūsu rakstnieka karjera?

V.V. Hmm, man jāteic, tas ir ļoti labs un gramatiski pareizi veidots jautājums. Redzu, ka skolā esat mācījies tikai uz labi un teicami. Par sevi runājot, mana karjera aizsākās visai likumsakarīgi. Pirms daudziem gadiem, kad vēl biju hipijs, sapratu, cik ļoti cilvēkiem trūkst skaistā, patiesā, brīnišķīgā. Mana dvēsele kliedza radošās mokās, un es izlēmu, ka mana sūtība ir nest cilvēkiem šajā pelēkajā un vienmuļajā dzīvē gaismas staru, vadīt viņus pretī skaistajam, cēlajam.

K.S. Skaisti. Sakiet, kā jums rodas iedvesma?

V.V. Nu, parasti tā paradās jau pēc pāris glāzītēm... (noklepojas). Reizēm ir tā, ka iedvesma atnāk negaidīta. Piemēram, es sēžu tualetē, kārtojot savas dabiskās vajadzības, un pēkšņi mani pārņem apgaismība. Tādiem gadījumiem es pa rokai vienmēr turu pildspalvu. Atzīšos, ka pāris mani darbi ir tapuši tieši mazmājiņas literāri piesātinātajā gaisotnē un uzrakstīti uz tualetes papīra ruļļiem. Viens no šiem darbiem tā arī saucas “Namiņš ar sirdi”.

K.S. Apbrīnojami. Vai nav tiesa, cienījamie skatītāji? (Aplausi fonā).

V. V. Ak, ko niekus! Tas jau nav nekas sevišķs. (Pieceļas un paklanās, nodemonstrējot auditorijai savu saņurcīto nenosakāmas krāsas un auduma uzvalku)

K.S. Jūsu popularitāte Latvijā ir nenoliedzama. Vai kāds no jūsu darbiem ir izpelnījies arī starptautisku atzinību?

V.V. O jā! Piemēram, mana triloģija “Zvaigžņotā ceļa gājēji” ir ieguvusi popularitāti gan Skandināvijas valstīs, gan arī Viduseiropā. Par šo darbu tiku apbalvots ar Afrodītes balvu. Savukārt mans stāsts ar nosaukumu “Mazais un melnais” ir iekļauts pat obligātās literatūras sarakstā Nigērijas, Āfrikas, Ķīnas un Vjetnamas skolās.

K.S. Apbrīnojami, vienkārši apbrīnojami! Bet vai slava nav padarījusi jūs nedaudz iedomīgu?

V.V. Nē, ko jūs. Es neuzskatu, ka slava ir galvenais. Man pats svarīgākais ir iespēja izpaust savu garīgo esību literārajos darbos un izjust gandarījumu redzot, ka mana daiļrade nes prieku arī citiem.

K.S. Ak, cik aizkustinoši (notrauš asaru). Turpinot sarunu, gribu pavaicāt, kāda ir jūsu seksuālā piederība?

V.V.(izbrīnīti) Kādēļ šāda neveselīga interese?

K.S. Nu... saprotiet.... mūsdienās daudzi mākslinieki intīmajā dzīvē izrādās abu dzimumu piekritēji. Vai jūs esat starp tiem?

V.V. (jau nedaudz dusmīgi) Ja pareizi saprotu, jūs man vaicājat, vai arī es esmu gejs?

K.S. Ko jūs? Es tā nebūt nedomāju. Vienkārši man šķiet, ka daudzi skatītāji labprāt uzzinātu jūsu seksuālo piederību.

V.V. Tie daudzie skatītāji lai vispirms paskatās uz sevi un tad lien citu dvēselēs. Es nedomāju, ka man kādam būtu jāatskaitās par savu seksuālo piederību. Tā ir dziļi personiska lieta un skar tikai mani.

K.S. Protams, protams. Ceru, ka neesmu jūs aizvainojis.

V.V. Protams, ka esat. Ja jums šķiet, ka gejs nevar būt labs rakstnieks, tad jūs maldāties.

K.S. Tātad jūs esat gejs?

V.V. Pagaidiet, es tā neteicu...

K.S. Bet likāt noprast?

V.V. Es neko neliku noprast. Vienkārši uzsvēru, ka arī geji var būt labi rakstnieki, aktieri, gleznotāji.

K.S. Neapšaubāmi, turklāt lielākā daļa jau arī ir.

V.V. Kā jūs to zināt?

K.S. Nu, man bieži iznāk apgrozīties mākslas cilvēku vidū, tādēļ es viņus labi pazīstu.

V.V. Nu, mani jūs tik labi nepazīstat.

K.S. Nesakiet viss. Piemēram, esmu dzirdējis, ka jūs mīlat staigāt pa māju kails?

V.V. (sašutis) Kas jums to teica?

K.S. Daži no jūsu pretējās mājas iedzīvotājiem sūdzas, ka viņiem ir gribot negribot jāskatās uz jūsu kailo ķermeni, jo jūs logiem nekad neaizvelkot aizkarus.

V.V. Man mājās nemaz nav aizkaru. Es uzskatu, ka man nav ko slēpt no citiem.

K.S. Bet kā paliek ar staigāšanu kailam?

V.V. Nu, un kas, ka staigāju kails? Man tas rada iedvesmu, turklāt manā mājoklī ir karsts.

K.S. Taču esmu dzirdējis, ka jūs tīšām staigājat kails gar logiem un dažreiz pat uzejat uz balkona...

V.V. Tie ir meli. Nu, varbūt reizēm es arī uzeju uz balkona, taču tas ir vēlās vakara stundās, kad visi jau guļ.

K.S. Man ir pavisam cita informācija.

V.V. (dusmās iekliedzas) Iespraudiet to informāciju sev vietā, kur saule neiespīd! (Met K.S. ar savu grāmatu).

K.S. Ā-ā-ā! (cenšoties izvairīties no lidojošās grāmatas, nokrīt no krēsla un apgāž kādu prožektoru).

Studijā iestājas klusums, ko pēc brīža pārtrauc K.S. mundrā balss.

K.S. Cienījamie skatītāji, atvainojamies par šo nelielo incidentu. Ceru, ka arī lielais mākslinieks nav apvainojies?

V.V. (joprojām nikns). Ir gan. Es atnāku uz solīdu interviju, bet mani pataisa par pederastu un ekshibicionistu.

K.S. Lūdzu piedošanu! Ceru, ka neturēsiet uz mani ļaunu prātu. Visādā ziņā man jums jāpateicas par saturīgo un interesanto interviju.

V.V. Ejat ka uz poda ar savu interviju. Šī bija pēdējā reize, kad spēru savu soli jūsu studijā.

K.S. (indīgi smīnot) Cik zinu, tad arī pirmā...

V.V. Ko tu teici, lops tāds? (met K.S. ar krēslu)

K.S., izvairoties no krēsla, pieliecas, un krēsls trāpa operatoram. Tas nemaņā nokrīt, un kamera no trieciena pavēršas pret grīdu. Dzirdami K.S. izsaucieni “Laidiet reklāmu! Reklāmu!” Ekrānos parādās “Libreses” reklāma.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form