close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Trīspadsmit gadu vecumā Deilam Kūperam uzdāvināja viņa pirmo diktofonu. Nekad agrāk Deils nebija saskāries ar ko tamlīdzīgu, patiesību sakot, viņš vispār nebija pieradis daudz runāt, kur nu vēl ar nedzīviem priekšmetiem. Bet tad viņš iztēlojās, ka ir piezvanījis uz labu laimi sastādīta telefona numura abonentam, kura pašlaik nav mājās, tādēļ teksts ir jāierunā automātiskajā atbildētājā. Viņam nebija ne mazāko šaubu par to, ka šis numurs pieder meitenei, kuru sauc Diāna.

Kopš tā brīža Deils nenogurstoši dokumentēja savu dzīvi. Viņam bija ļoti svarīgi, lai Diāna sekotu līdzi viņa domu gājienam, lai viņai būtu pilnīgi skaidrs, kāpēc viņš rīkojas tā un ne savādāk, jo īpaši tāpēc, ka Deils pats ne vienmēr to saprata. Sevišķi detalizēti viņš aprakstīja savu tikšanos ar Vindomu Ērlu, jo īpaši pēc notikumiem, kas bija saistīti ar Ērla interesi par Melno Vigvamu. Nav izslēgts, ka par FIB aģentu viņš kļuva vienīgi tāpēc, lai Diānai būtu pieejama pēc iespējas pilnīgāka informācija par to, kas īsti notiek viņa dzīvē.

…1990 gada jūlijs, Briežu Purvs, Vašingtona…

“Diāna, ir 4:20 pēcpusdienā. Es stāvu pie Vindriveras, kur tika atrasts Terēzes Benksas ķermenis. Diāna, man ir tāda dīvaina sajūta saistībā ar šo lietu, jo ir pazudis aģents Česters Dezmonds, un ir izrādījies, ka šī ir viena no Koula Zilās Rozes lietām. Lietišķie pierādījumi, kurus bija savācis aģents Dezmonds, ir noveduši mani strupceļā. Burts zem Terēzes naga liek man domāt, ka slepkava uzbruks atkal. Bet, kā tiek dziedāts tajā dziesmā, “…kas to zina, kad un kur””.

…1991 gada 8. augusts, ceturtdiena. Tvinpīka. Septiņas dienas pirms Lauras Palmeres slepkavības…

Pārnākusi mājās no skolas, Laura atklāja, ka viņas no viņas slepenās dienasgrāmata ir izplēstas vairākas lappuses – tieši tās, kur viņa bija aprakstījusi biedējošās pārmaiņas, kuras šajās dienās bija notikušas ar viņas tēvu. Viņa juta, nē, – zināja ka to izdarīja Bobs, jo izņemot pašu Lauru vienīgi viņam varēja būt zināms, kur bija paslēpta dienasgrāmata. Sekoja panika, histērija, kokaīna šņaukšana, aizsmēķēšana drebošām rokām un rūgtām pārdomām piesātināts brauciens līdz kafetērijai “Meals on Wheels,” kur sākās viņas maiņa.

… tai pašā dienā Filadelfijā, FIB birojā. Alberts un Kūpers…

Alberts pagriezās pret Kūperu:
– Tu teici “Terēze Benksa”. Vai ar tu to gribēji norādīt, ka pašlaik kaut kur plašajā pasaulē notiek kaut kas tāds, kas ir saistīts ar viņas slepkavību?
– Jā. Vai nu pašlaik, vai arī tad, kad es par to iedomājos. Jau kādu brīdi man no galvas neiziet Terēzes vārds. Pēdējā laikā mani ir pārņēmusi nojauta par to, ka slepkava nogalinās atkal. Tomēr, tā kā tā ir tikai nojauta, apturēt viņu nav manos spēkos. Taču, Albert, kad notiks nākamā slepkavība, tev būs jāpalīdz man to izmeklēt.
– Ko tu neteiksi? Ja jau mums te viens tik labi pazīst Bobu, es piedāvāju eksperimentu: pasaki man, vai viņa nākamais upuris būs vīrietis, vai sieviete?
– Sieviete.
– Kāda būs viņas matu krāsa?
– Blonda.
– Un tas ir viss?
– Viņa mācās vidusskolā. Viņa ir seksuāli aktīva. Viņa lieto narkotikas. Viņai steidzami nepieciešama palīdzība.
– Tas gan bija izcili! Šim aprakstam atbilst puse Amerikāņu vidusskolnieču. Vismaz pasaki, ko viņa pašlaik dara?
– Viņa grasās pagatavot lielu daudzumu ēdamā. … 1991 gada 15. augusts, ceturtdiena…

Vēl pirms saullēkta Lora Palmere jau bija izvarota, nogalināta, ietīta polietilēnā un iemesta upē, tāpēc neviens, ieskaitot pašu slepkavu, par to vēl nezināja. Joprojām atrazdamies amoka transā, Lilands piegāja pie apļa, ko veidoja divpadsmit sikamoras. Nonākot apļa centrā, parādījās sarkani aizkari un, pašķīris tos viņš ienāca Sarkanajā Istabā, kur Bobs pameta viņa ķermeni. No rīta, uzzinājis skumjos jaunumus, viņš sabruka un raudāja, līdz zaudēja visus spēkus un aizmiga. Otrā dienā atklājās, ka Lilands ir pa nakti nosirmojis.

…trīs mēnešus vēlāk. Tvinpīka, vakars…

Aģents Kūpers gulēja gultā un pārdomāja to, ko tūlīt grasījās pavēstīt Diānai. Bija pilnīgi skaidrs, ka gan Lauras Palmeres slepkavība, gan viņas tēva Lilanda Palmera apsētība ir saistīta ar Bobu, kura vārds, savukārt, bija saistīts ar Melno Vigvamu un Vindomu Ērlu. Šī it neko nepaskaidrojošā saistība aģentam Kūperam šķita vairāk nekā satraucoša. Viņa apziņā pamazām brieda pārliecība, ka viss, kas noticis pagātnē, ieskaitot sievas nāvi, ir noticis vienīgi tāpēc, lai piespiestu viņu atbraukt uz Tvinpīku. Bet kāpēc tieši viņu? Kāda ir viņa loma šai pasākumā?

Nemanot pienāca brīdis, kad Kūpers iemiga un nokļuva Baltajā Vigvamā, kura vidū sēdēja sieviete, tērpta garā zila samta kleitā, viņas pirkstā mirdzēja tas pats zaļais gredzens, ko valkāja vispirms Terēze, pēc tam Laura. Viņš dzirdēja viņu sakām:

– Tava pagātne? Jeb varbūt nākotne?… Vai tu zini, kas es esmu?…
Jo tuvāk viņa nāca, jo skaidrāk kļuva redama viņas seja.
– Jā. No kurienes tev šis gredzens, Diāna? Visi, kas to valkā mirst.
– Agrāk vai vēlāk…
– Kāpēc tu atnāci tieši tagad?
– Es nekur negāju, Deil – tu pats ieradies pie manis.
– Kā sauc šo vietu?
– Tvinpīka…
– Kas ir Tvinpīka?
– Tvinpīka izraisa sapņus, neizskaidrojamus sapņus.
– Kā es varu no tās izkļūt?
– Tvinpīka ir visur. Tā nav vieta, tas ir apziņas stāvoklis. Tagad tu esi šeit.
– Kāpēc es, Diāna, kāds tam visam sakars ar mani?
– Kāds grib tevi satikt.
Garajiem, netīrajiem matiem aizsedzies, ienāca Bobs. Aģentam Kūperam pēkšņi kļuva jautri, gluži kā bērnībā, kad vecāki veda viņu uz atrakciju parku, kur viņš vizinājās karuselī. Kūpers sākas smieties gaišiem bērna smiekliem...

… Viesnīcas “Great Northern” 237 numurs. Vēls vakars…

Doktors Heivards un šerifs Trumens pieklauvēja pie durvīm Nr.237. Neviens neatbildēja. Trūmens pieklauvēja vēlreiz un pasauca klusinātā balsī. Joprojām ne skaņas. Bez liekas domāšanas viņš izspēra durvis un ieraudzīja uz grīdas guļošo pidžamā tērpto FIB aģentu. Vannas istabas durvis bija vaļā, spogulis sasists, izlietne pilna lauskām un asinīm. Atguvis samaņu, Kūpers dīvaini pasmaidīja un izdvesa:

– Es paslīdēju un ieskrēju ar pieri spogulī. Stikls saplīsa un es sagriezos, taču man tas likās smieklīgi. Vai tu saproti, Harij, man tas šķita smieklīgi? – viņš iesmējās.
– Jums labāk atgriezties gultā. – teica Heivards.
– Bet es neesmu iztīrījis zobus…

…Sarkanā Istaba. Nakts…

Laura sēdēja krēslā un smaidīja. Blakus, uzlicis roku viņai uz pleca, stāvēja aģents Kūpers. Istabas vidū stāvēja Punduris, Bobs un citi.

– Mēs esam radušies no tīra gaisa. – teica mirušais mežstrādnieks.
– Kustamies augšup un lejup. Divu pasauļu mijiedarbība. – Punduris piebilda.
– Kas vainas būt atomu kombinācijai? – jautāja Tremondas kundze.
– Tā nav sagadīšanās. – uzsvēra viņas mazdēls.
– Šī ir mūsu emblēma. Patiesībā tā ir zaļa. – paskaidroja Punduris.
– Proti, mūsu pasaule. – precizēja otrs mirušais mežstrādnieks.
– Kur viss norisinās cikliski. – norādīja Maiks.
Bobs sasita plaukstas un istabas vidū iedegās uguns aplis.
– Uguns, nāc man līdz. – viņš pavēlēja.

…Tvinpīka. Laiks turpina ritēt…

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form