Es māku dejot kaila, kad apģērbs aizmirsts un vējš skar zīdaino ādu.

Apskauj, mīļais, mani tā, kā es apskauju Tevi ...


Kailums netverams starp sākumu un rītu, kustību ritms vēja glāstiem.

Apskauj, mīļais, mani tā, lai sajūtu Tavus pirkstus sev matos ...


Vējš kaislē kļauj manas lūpas savām, es dejoju kaila vējam.

Apskauj, mīļais, mani tā, lai sajūtu Tavu kāju pieskārienu virs saviem gurniem ...


Zeme tiecas pretī kailo pēdu stāstam bez vārdiem, ādas mirdzums iezīmē asins tērces vējā.

Apskauj, mīļais, mani tā, lai Tavi pirksti pieskaras manām krūtīm ...


Es māku dejot starp notīm, kad klusums skan džeza ritmos un dvēsele priekā asiņo zem lāsēm.

Apskauj, mīļais, mani tā, lai manas lūpas skar Tev kaklu ...


Maigi klusumā skan kaila deja vējam, es sekoju Tev pa ielām. Tu neredzēji manu acu glāstu.

Apskauj, mīļais, mani tā, lai sajūtu Tavu elpu virs ceļgalu trīsām...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!