Bija nakts ..un tāpēc tik dažādas un tramīgas domas. Es pastiepu roku un pieskāros savam iedomu vīrietim. Nu tas bija iespējams… pulkstenis stāvēja un ļāva man darīt to, par ko biju sapņojusi pieminētajos brīžos – smaržojot uguni vai glāstot papīra lapu. Es jutos kā starplaikā kopā ar viņu, kura patiesībā nav… Viņa roka bija silta un maiga kā brīnums, par kuru var tikai sapņot. Viņa mati glāstīja seju kā vējš, kurš reizēm pārsteidz mūs ar savu maigumu. Viņa āda piekļāvās kā nezināma dzīvnieka kažoks – mīksta un satraucoša. Stiepu roku, lai glāstītu viņa seju, sniedzos ar lūpām, lai skūpstītu to – viss pārvērtās vielā bez nosaukuma un bez veidola, viss pārvērtās sajūtās, kuras ir liesmojošas un spalgas, glāsmainas un retinātas…
Iedomu vīrietis pasniedza roku, uzsita pulkstenim… tas sāka tikšķēt. Es aizvēru acis un aizmigu… Kas tas ir - miegs? Arī par to ir vērts kādreiz padomāt…