- Ko jums nozīmē rokas? Vai iespējams teikt, ka tajās ir kāds noslēpums?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Vakara intervija ar čellistu Mišu Maiski

- Es uzskatu, ka cilvēki roku nozīmi bieži pārspīlē. Rokas ir instrumenta turpinājums. Pats galvenais… Skaņu nerada rokas. Es uzskatu, ja čellists nav īpaši labs, skaņa nāk no instrumenta, ja čellists ir labs, skaņa plūst no rokām caur instrumentu, ja čellists ir ļoti labs, tad skaņa sākas galvā – mūsu datorā. Mums par skaņu ir savs priekšstats. Mēs dzirdam noteiktas skaņas un mūsu dators dod komandu rokām, tad caur rokām un instrumentu… Esmu pārliecināts, ka pastāv vēl augstāks muzicēšanas veids, kad mūziķis ir kaut kas vairāk kā labs izpildītājs. Tad skaņa sākas, rodas un plūst no sirds, no dvēseles, protams, tā izplūst caur smadzenēm – mūsu datoru; tad caur rokām, caur instrumentu. Tikai šajā gadījumā skanējums ir unikāls. Tāpat kā nav divi cilvēki ar vienādiem pirkstu nospiedumiem, nav arī divu čellistu, mūziķu, kuri, pat spēlējot vienu un to pašu instrumentu, radītu vienādu skanējumu.

- Vai tas, ka jūs piedzimāt Padomju Savienībā, kaut kādā ziņā uzskatāt par negatīvu pieredzi?

- Dzīvē visam ir gaišā un tumšā puse. Esmu pārliecināts. Es nekad neko nenožēloju. Pat to, ko man nācās pārciest, kā es mēdzu teikt, manas pirmās dzīves pēdējos divos gados, pirms aizbraukšanas no PSRS, kad es pusotru gadu pavadīju… Sākotnēji četrus mēnešus Butirskas cietumā, pēc tam četrpadsmit mēnešus Gorkijas apgabalā, kur dienā pārkrāvu 10 tonnas cementa. Tā vietā, lai spēlētu čellu. Pēc tam divus mēnešus pavadīju psihiatriskajā slimnīcā, lai izvairītos no iesaukuma armijā. Pēdējos divus gadus es ne tikai nespēlēju čellu, bet pat neredzēju to. Protams, šis laiks nebija viegls, bet es neko nenožēloju. Esmu pārliecināts, ka, neskatoties uz to, ka tas man liedza saņemt Maskavas konservatorijas diplomu… Lai gan līdz diploma saņemšanai man pietrūka divu pēdējo eksāmenu - specialitātē un zinātniskajā komunismā. Šodien tas izklausās īpaši ironiski. Gribu teikt, ka, pateicoties šai pieredzei, es saņēmu daudz pilnīgāku izglītību, kas ietekmēja manu attīstību visplašākajā izpratnē un, protams, manu muzikālo attīstību.

- Par ko jūs nonācāt cietumā? Viņi baidījās, ka aizbrauksiet?

- Sākās ar to, ka aizbrauca mana māsa. Jautājums “par ko”? Ja būtu, par ko, mani iesēdinātu uz krietni ilgāku laiku. Tas ir sarežģīts stāsts. Kad mana māsa 1969. gada janvārī aizbrauca no Rīgas, vietējā vara Maskavā nolēma, ka es, protams, viņai sekošu. Izbraukšanas atļauju es neprasīju uzreiz un viņi saprata, ka gribu saņemt Maskavas konservatorijas diplomu, mācīties pie Rostropoviča, ko es nevarēju izdarīt nekur citur un tad aizbraukt. Tas viņus ļoti nokaitināja, viņi to negribēja pieļaut. Tā kā es biju diezgan labs un pat pietiekami pazīstams students – kļuvu par Čaikovska konkursa laureātu vēl pirms uzņemšanas konservatorijā – tikt no manis vaļā nebija viegli. Rezultātā visvienkāršākais paņēmiens izrādījās Butirskas cietums. Mani arestēja un studijas beidzās. Tika atrasts arī oficiāls iemesls. Četrus gadus es ierakstīju Rostropoviča stundas. Magnetafonu biju nopircis komisijas veikalā 1966. gadā pēc Čaikovska konkursa. Tolaik magnetafons jau bija nolietojies, un es meklēju jaunu, labāku. Diemžēl to nebija iespējams nopirkt normālā veikalā. Man piedāvāja sertifikātus, par kuriem es valūtas veikalā “Berjozka” varēju nopirkt jaunu magnetafonu. Es, būdams naivs un neredzot tajā neko sliktu, tos sertifikātus nopirku.

- To bija noorganizējuši viņi?

- Jā, tas viss bija iepriekš noorganizēts. Kad es “Berjozkā” nopirku magnetafonu, mani tur jau gaidīja, nekavējoties aizveda un kopš tā brīža… Nākamo reizi savus draugus un radus es ieraudzīju pēc trim mēnešiem tiesas zālē. Pēc tā panta, ko man piesēja, man draudētu no trim līdz astoņiem gadiem. Man piesprieda pusotru gadu nosacīti, kas pat neskaitījās oficiāla sodāmība. Nosacītais sods bija ļoti nosacīts. Man bija jāstrādā tur, kur nolēma drošības orgāni.

- Tā ir taisnība, ka jūs bija nepieciešams izpirkt no Padomju Savienības?

- Jā, tā ir taisnība. Kad es beidzot 1972. gada septembra beigās, oktobra sākumā saņēmu izbraukšanas atļauju, padomju vara mēģināja apturēt ebreju emigrācijas vilni ar dažādiem paņēmieniem. Tajā brīdī viņi pieprasīja samaksāt milzu naudu par izglītību. Pēc neilga laika šo lēmumu atcēla. Es, iespējams, biju viens no pēdējiem, kuram par izglītību nācās samaksāt. Nedēļas laikā no Maskavas aizbrauca trīs Rostropoviča skolnieki. Atceros, ka dažas dienas pirms izbraukšanas atļaujas saņemšanas Rīgā, izpirkuma maksa Maskavā jau tika atcelta. Kad es atgriezos, man iedeva izbraukšanas atļauju un piespieda samaksāt 8900 rubļu par četru gadu studijām Maskavas konservatorijā. Tolaik tā bija ļoti liela nauda.

- Jūs mācījāties Rostropoviča un Pjatigorska? Sakiet, ko ir iespējams iemācīt un ko ir iespējams iemācīties?

- Man ir ļoti paveicies. Esmu mācījies pie izciliem pedagogiem – Rostropoviča Maskavā un Pjatigorska Kalifornijā. Manuprāt, pastāv atšķirība starp vienkāršu pedagogu un izcilu. Abi mani izcilie pedagogi man palīdzēja kļūt par pedagogu sev. Neskatoties uz to, cik ilgi mēs dzīvojam, mācāmies, iemācāmies… Jo vairāk uzzinām, jo vairāk saprotam, cik daudz mums vēl jāmācās. Vienmēr ir nepieciešams pedagogs, skolotājs, palīgs. Diemžēl oficiālu pedagogu visai dzīvei atrast nav iespējams. Ļoti svarīgi ir iemācīties patstāvīgi mācīties. Ierindas pedagogi ļoti bieži rāda, demonstrē, kā jāspēlē un apzināti vai neapzināti cenšas no skolnieka, studenta izveidot savu nelielu kopiju. Patiesi izcili pedagogi, pie kuriem man bijusi laime mācīties, māca pilnīgi savādāk. Viņi palīdzēja studentam saprast, ka, neskatoties uz fizisku roku treniņu, nepieciešams regulāri trenēt smadzenes. Rokas ir tās, kuras seko, nevis ved uz priekšu.

- Kad jūs nonācāt Izraēlā vai saskārāties ar dažādo emigrantu stereotipiem vienam par otru?

- Kad ierados Izraēlā, man bija ļoti svarīgi… Man nebija laika iet skolā, lai iemācītos ivritu – senebreju valodu.

- Idišu jūs nedaudz zinājāt?

- Nedaudz, jo Emīla Dārziņa skolā es mācījos vācu valodu. Ivritā es sāku runāt ļoti ātri, lai gan vēl šobrīd neprotu tajā lasīt un rakstīt. Šajā ziņā esmu neizglītots.

- Kā tad muzikālā dzirde?

- Tas nav saistīts ar muzikālo dzirdi. Psiholoģisks moments. Es negribēju visu laiku runāt krieviski, tāpēc man grūti izteikties arī intervijā.

- Principiālu apsvērumu dēļ?

- Jā, es negribēju dzīvot, ja tā var teikt, kolonijā. Izraēlā ir daudz tādu vietējo koloniju. Ir daudz ebreju no Vācijas, kuri emigrējuši pirms vai pēc kara, bet joprojām runā galvenokārt vāciski. Viņiem ir veikali, kuros sarunājas tikai vāciski. Lasa žurnālus un avīzes vācu valodā. Līdzīgi ir ar krieviem. Liela daļa emigrantu joprojām skatās Krievijas televīziju, lasa krievu presi. Es tajā nesaskatu neko sliktu, bet pats jau sākumā papūlējos, lai justos kā mājās, nevis kā emigrants. Būtiski ir tas, ka Izraēlā mūs nesauc par emigrantiem, bet par repatriantiem. Pēc diviem tūkstošiem gadu mēs esam atgriezušies dzimtenē. Tas, manuprāt, psiholoģiski ir ļoti svarīgi. Tāpēc, kad aizbraucu mācīties pie Pjatigorska Amerikā, es ļoti ātri sāku runāt angliski. Es runāju vāciski, angliski, nedaudz – franciski. Protu dažus vārdus japāņu valodā. Man tas ir ļoti svarīgi – nejusties kā trimdā.

- Kā jūs domājat, vai pastāv saikne starp ebrejisko izcelsmi un muzikalitāti?

- Ļoti daudzi uzskata, ka pastāv. Kaut kas, protams, tajā slēpjas. Ir diezgan daudz ebreju izcelsmes mūziķu, bet ir ļoti daudz mūziķu, kuri pieder dažādām valstīm, nacionalitātēm un reliģijām un es, godīgi sakot, negribētu šo momentu pārspīlēt. Es vienmēr atceros slaveno sarunu starp Izraēlas premjerministri Goldu Meiru un Šarlu de Gollu, kurš viņai žēlojās par to, cik grūti vadīt valsti, kurā ir vairāk kā 300 siera šķirņu… Uz ko Golda Meira viņam atbildēja: -ja man būtu tik vien rūpju… Man jābūt premjerministrei valstī, kurā ir vairāk kā trīs miljoni premjerministru. Tāpēc, ka katrs izraēlietis domā, ka viņš zina visu labāk par visiem. Ir cits joks par to, ka tur, kur ir divi ebreji, ir trīs viedokļi.

- Tāpēc jūs esat solists?

- Jā, ļoti labs jautājums. Es tiešām baidos, ka orķestrī spēlēt man būtu pārāk grūti. Ļoti sen es bez īpašiem panākumiem mēģināju spēlēt orķestrī. Tas bija ļoti grūti. Es nevaru iedomāties, kā desmit vai divpadsmit mūziķi sēž grupā un spēlē pilnīgi vienlaicīgi. Jūs pieminējāt koncertu Berlīnē, kurā es atskaņoju ne tikai Dvoržāka “Koncertu”, bet arī Štrausa “Donu Kihotu”. “Donā Kihotā” es spēlēju tikai solo variācijas. Kad mēģināju spēlēt kopā ar čellistu grupu, es vienmēr iespraucos, kur nevajag. Iespējams, tas ir pieredzes jautājums. Man nav pieredzes spēlēt orķestrī, tas ir pavisam cits talants. Negribu apgalvot, ka tas ir vieglāk vai grūtāk, tā ir cita profesija. Solista individualitāte šādā situācijā reizēm var traucēt. No otras puses – man ļoti patīk spēlēt kamermūziku, bet, ja tas ir klavieru trio, kurā katrs mūziķis ir solists. Tas man šķiet daudz dabiskāk kā spēlēt stīgu kvartetā, kur ansamblim ir pilnīgi cita nozīme.

- Kāpēc jums nepieciešams tāds skatuves tēls? Daži tajā saskata modes šova elementus?

- Gluži pretēji. Esmu pārliecināts, ka koncerts nav modes šovs. Mākslinieks nenāk uz skatuvi, lai nodemonstrētu savu slaveno Diora fraku vai Armani kreklu. Pats svarīgākais gan mūziķim, gan publikai nav tas, kā izskatās mākslinieks, bet viņa mūzika. Visam, kas man palīdz pēc iespējas labāk atskaņot mūziku, jābūt pietiekami pieņemamam. Koncerta laikā es tērēju milzu enerģiju un mūsu uniforma, ja tā var teikt, man vienmēr ir traucējusi. Viss sākās pragmatisku apsvērumu dēļ. Es meklēju ērtu tērpu. Sākotnēji mēģināju pats modelēt atbilstošus kreklus, bet kad iepazinos ar izcilā japāņu modes dizainera Issey Miyake darbiem, es tos iemīlēju. Kopš tā laika, jau vairāk kā desmit gadus es spēlēju viņa modelētajos tērpos. Daži ir radīti īpaši man. Varbūt neapzināti, ne bez dažu jūsu kolēģu līdzdalības, es sāku domāt par to, ka tas bija protests…

- Pret totalitāro režīmu?

- Jā. Es tulkoju no angļu valodas, man grūti pateikt to krieviski. Man bija zināma alerģija pret “uniform in uniformity”. Es saprotu, ja esat karavīrs, milicis vai policists, ļoti svarīgi ir ievērot… Nevaru atrast atbilstošu vārdu krieviski. Arī mūziķiem orķestrī. Tajā ir kāda jēga, kad jūs esat kolektīvā, kurā simts cilvēkiem jākļūst par vienu veselu. Solistam, kuram viena no svarīgākajām īpašībām ir individualitāte, pēc tā nav nekādas vajadzības. Gluži otrādi.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form