close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Tā nu mēs, tautieši dzīvojam… Izdomājam sev rotaļubiedrus, draugus, mīļākās, mīļākos, ideālus dzīvesbiedrus, ideālus eksdzīvesbiedrus, ideālus bērnus un ar saviem etatipiem nomokām viens otru. Bet es, ka jau pats galvenais ņuņņa un lūzeru lūzeris bez visa augšminētā savulaik izdomāju arī ideālu literatūras skolotāju…

Vispirms pāris vārdos par real life literatūras skolotāju; nu neteiksim, ka meitietis no vaiga glītākais un miesās slaikākais. Arī to, ka bez tizlām brillēm neteiksim un arī balss tembrs ne tas seksīgākais. Acīm redzot jaunā sieviete neatzina tādas necienīgas lietas kā modeļu demonstrēšana, ledus princeses, un mākslas vingrotājas, tādēļ viņa bija izvēlējusies to saistošāko profesiju – Latvju filoloģiju.

Neteikšu arī, ka mani viņas stundas saistīja, neteikšu, ka tās netraucēju un, ka man reizēm nenāca miegs, bet par cik biju izraudzījies humanitāro novirzienu, kvernēt pie viņas nācās daudz. Tādēļ es izdomāju savu etatipu – balinātu, jaunu un slaidu mulati, kas citiem nemanāma ienāca klasē un mani mācīja. -Noliec galviņu uz elkonīšiem, Varbūt, -viņa teica,- un iztēlojies ka mēs ejam gar kādas mazas upītes krastu…

Mēs gājām gar mazas upītes krastu, sanēja meldri, spurca spāres, patīkami koda dunduri… Labi pietiks, kas es kāds Upīts vai?

Nekur ne zīmes, ka cilvēks kāju spēris, vien tūūr – tālē, miglas dūmakā tīts vīdēj tilts. Tas nepavisam neiederējās peizāžā savu milzu apmēru dēļ. Vai puse apvāršņa! Tilts neveda nekur- tam nebija kurp vest…

- Vai vēlies nokļūt turp? Vai literāra ambīcija tevī snauž? – vaicāja mulate – literatūras skolotājas etatips…

- Jā, saku, laikamjauka mīt….

- Tad steidz jēl turp! Galā tevi sagaidīs balva!

Un viņa norādīja uz peldošu aprūsējušu benzīna mucu, kurā bija caurums dobts, to līdzīgu laivai darot. Kāpu mucā, kurā skalojās salkani smakojoša žurga un peldēja izdēdējuši ģindeņu kauli… Un ļāvos rāmajai straumei.

Jo tuvāk nāca tilts, jo nemanāmi iezilganais miglas tonis izvērtās zaļā sūbā. Un tuvumā vairs nešķita tilts tik kolosāls. Izrādījās, ka būvēts tas no pelējušām grāmatām. Aiz tilta upe vērtās taisnā betona silē, tādēļ pametu mucu un rāpos augšup- grāmatas muka no manu kāju apakšas, bira man uz galvas. Gar acīm nozibēja pazīstami ievākojumi – “Salaspils nāves nometne”, “Gaļas izcirtēja rokas grāmata”, “444 kartupeļu ēdieni”, “Sniegbaltīte un 700 rūķīši”, “Jauniešiem atklāti par dzimumdzīvi”, “Dators runā”…

Ar lielām mokām tomēr tiku augšā un metos skriet. Bet nu nāca pats baisākais- no visām pusēm mani apstāja bubuļi!
- Es esmu Jāņa Zālīša tītars!
- Es esmu pastniece Mirdza ar lielo somu!
- Es esmu Padomju armija!
- Es esmu tavs spoguļattēls!
- Es esmu Gunarš Treimaniš!
- Un gals tavs tuvu!- Tie cits caur citu klaigāja, pūloties mani sagrābt. Saņemdams visus spēkus un neskaitāmas dunkas, pļaukas un nagus, es, noasiņojis un noplēstām drānām nonācu tilta galā, ar joni ieveldamies pludmales smiltīs. Lēca saule un mošķi gaisa. Vien jūras klaids rāmi ņirboja. Krastā neviena.

Nometis savas drēbju driskas, metos ledainajā vienaldzības spelgonī.
“Ka tik kāju krampī nesarautu!”- domāju.
Kāju krampī gan nesarāva, bet smadzeni un vēl šo to gan.

Tad pārsalis, bet spirgts līdu krastā, acīm meklēdams pēc savas balvas…

Cerētās kailās mulates vietā es ieraudzīju, ko citu – smiltīs noliktu plastmasas galdiņu. Tase karstas kafijas, kausiņš tumšalus, un ķiploku grauzdiņi… Vismaz kaut kas…

Tuvināju mutei grauzdiņu, sajutu patīkamo ķiploku aromātu…Un tad! Spējš grābiens matos no pakauša puses un murgs turpinājās.
- Man vienreiz pietiek!- klaigāja real life literatūras skolotāja Mārdžas Simpsones balsī
- Es tevi samīšu! Es tevi nospiedīšu! Es tevi iznīcināšu!!!
- Tuc! Tuc! Tuc! – Mans ģīmis piesita ritmu.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form