šis cilvēks domāja par baložiem, par suni, par bērzu, par sevi. kaut kas radīja apmulsumu, taču viņš īsti neapzinājās, kas tieši.
kad šis cilvēks bija mazs, viņš neprata staigāt, runāt, lasīt, rakstīt un vēl daudzas jo daudzas lietas, kuras viņam vēlāk deva iespēju uzzināt, ka savā dzīvē savus sapņus īstenot nevar. tomēr sapņi viņam neizgaisa, tāpēc cilvēks aizvien drudžaināk savā dzīvē sāka meklēt brīnumlīdzekli, kas ļautu īstenot sapņus.
meklēt viņam nenācās ilgi, jo brīnumlīdzekļu piedāvājums pārsniedza pieprasījumu. visriņķī un visapkārt tika piedāvātas dažādas brīnuma sasniegšanas iespējas, turklāt to piedāvātāji ne vien cītīgi reklamēja savu variantu, bet pat diezgan nikni centās apkarot viens otru.
vislielāko vietu šajā tirgus placī ieņēma izklaides industrijas. televīzijā varēja skatīties dažāda veida raidījumus, kuros tika apspriestas, atveidotas, izspēlētas visdažādākās cilvēku attiecības, dzīves veidi, pat fantastiskas iespējas, piemēram, cīņa ar kiborgiem, un katram cilvēkam bija ļoti viegli savā apziņā pielīdzināt sevi kādam no šāda raidījuma dalībniekiem. tādā veidā šis cilvēks varēja iegūt gandarījumu savā dzīvē, sajūtot vērtību savai dzīvei, piemēram, viņš varēja no visas sirds izbļaustīties, kad skatījās televizorā futbola spēli. atrast dzīves jēgu ar televīzijas un citu izklaides industrijas piedāvājumu starpniecību bija tik vienkārši, kā pasakā, kā brīnumā. viņam nebija nekādas vajadzības kaut reizi mūžā pašam paskraidīt pa futbola laukumu, nē - viņš varēja sēdēt dīvānā ar televizora pulti vienā rokā un alus bundžu otrā, un būt patiesi laimīgs no savas dzīves piepildījuma, ja viņa iecienītā komanda uzvarēja.
vēl labāk, protams, bija sēdēt bārā, kur varēja izbļaustīties kopīgi ar citiem cilvēkiem, kad viņi sajūsmā brēca "Latvijaaaa" un jutās pārāki pār visiem.
taču brīnums nebūtu pilnīgs, ja tas nesniegtu neierobežotas iespējas. izklaides industrijas piedāvātais brīnums bija īsts brīnums, jo tas nepārprotami deva cilvēkam neierobežotas iespējas, proti - cilvēkam bija pat iespējas pašam iekļūt televīzijas raidījumā, piemēram, nositot ar cirvi bērnudārzā bērnus un audzinātāju, varēja nokļūt raidījumā "Policijas hronika", vai arī piesakot sevi kā aprobežotai publikai interesantu personu, varēja nokļūt raidījumā "Talantu Fabrika". izklaides industrija bija tik cieši saistīta ar visas sabiedrības dzīvi, ka tajā katrs cilvēks varēja viegli atrast savu paša sapņu izpausmi un arī iespējas to īstenot. turklāt tas bija ļoti vienkārši - vajadzēja tikai piedalīties loterijā, lai laimētu brīnišķīgo ceļojumu vai daudz naudas, par ko varēja nopirkt visu, kas vien var būt vajadzīgs pilnīgai laimei.
kā uz pēdām minot, tūlīt aiz izklaides industrijas šajā brīnuma piedāvātāju tirgus placī jau kopš agrīnajiem viduslaikiem ar krustnešu zobenu, inkvizīcijas spīdzināšanu un varas pārstāvju piekukuļošanu ar induļģenču tirgošanas palīdzību bija iekarojuši reliģijas pārstāvji. viņi arī nosmēla diezgan lielu tiesu no brīnumu meklētājiem. cilvēkiem patika viņu piedāvātā apziņa, ka viņi ir taisīti "pēc dievja ģīmja un līdzības", jo tas viņiem ļāva sajusties pārākiem pār visām citām dzīvām būtnēm. arī solījumi nodrošināt viņiem par pareizo dzīves veidu mūžīgu, nebeidzamu svētlaimi paradīzē, kamēr pārējiem cilvēkiem bija paredzēta mūžīga, nebeidzama mocīšana ellē, ļāva viņiem sajusties pārākiem arī pār citiem cilvēkiem. katrs cilvēks, kurš iegādājās reliģijas piedāvāto brīnumu, patiesi ticēja, ka pēc nāves paradīzē būs tieši tā, kādi ir viņa sapņi. tikai nedaudz jāpaciešas šajā pasaulē, nedaudz jāpiecieš, pēc nāves jau nu gan sapņi īstenosies.
arī reliģijas piedāvātais brīnums bija īsts, jo sniedza neierobežotas, pasakainas iespējas - mūžīgo dzīvošanu "viņā saulē", neierobežota, visuvarena dieva ideju, kurš viņus visu laiku vēro, kā arī nepārtrauktu personīgu atrašanos cīņas pašā degpunktā starp vispasaules labā un ļaunā spēkiem, jo tieši viņu konkrēti ik mirkli kārdina sātans un viņam nākas izcīnīt sevī cīņu pret kārdinājumu krist grēkā, lai labie spēki - dievs un eņģeļi tuvotos uzvarai pār ļaunajiem spēkiem un par to viņu pēc nāves pieņemtu savā pulkā.
ar izklaides industrijas un reliģijas brīnuma piedāvātājiem brīnumiem centīgi konkurēja dažāda veida un kvalitātes mistiķi - sapņu tulki, astrologi, gaišreģi, zīlnieki, ekstrasensi, torsionu lauku pētnieki utt. viņi gan sajuta savu diezgan nedrošo pozīciju brīnumu piedāvātāju tirgū un tāpēc savstarpēji vis neķildojās, bet gan centās radīt pircējiem iespaidu, ka viņi visi tirgo vienu un to pašu preci. gaišreģu, astrologu un pārējo mistiķu piedāvājums nenoliedzami bija īsts brīnums, jo ļāva cilvēkam justies pārākam pār citiem, kad viņš guva gandarījumu no apziņas, ka viņam ir pavēries ceļš uz tādiem spēkiem un dimensijām, kuras pat zinātne nespēj izskaidrot. mistiķi organizēja kursus un izdeva grāmatas, kas apmācīja cilvēkus saskatīt ar acīm neredzamo auru, dziedināt cilvēkus no attāluma, lasīt citu cilvēku domas un darīt daudz citu pasakainu lietu. mistiķi bija arī mācījušies no neveiksmēm un vairs nepiedāvāja tādas iespējas, kuras varēja pārbaudīt, piemēram, svina pārvēršanu zeltā vai nemirstību. mistiķu brīnums bija īsts arī tāpēc, ka tas deva cilvēkiem neierobežotas iespējas - cilvēkam tika skaidrots, ka viņš dzīvo daudzas reizes, ka viss, ko vien viņš dara, runā un domā, veido viņa karmu, kura izpaudīsies nākamo dzīvju apstākļos. cilvēkiem ļoti patika apziņa, ka viņš var ar savām pareizajām domām un darbiem panākt tādus nākamās dzīves apstākļus, par kādiem viņš sapņoja. tas nekas, ka šajā dzīvē viņu sapņiem nebija lemts piepildīties un viņam nākas atteikties no daudzām lietām, ko dara citi cilvēki - viņu turpmākajās dzīvēs sapņiem noteikti bija jāpiepildās. bez tam mistiķu brīnuma nenoteiktību, salīdzinot ar pārējo piedāvātāju brīnumiem, lieliski kompensēja sapņu tulki, kuri labprāt sniedza konkrētus un noteiktus skaidrojumus cilvēku sapņiem, kurus tie bija nosapņojuši iepriekšējā naktī. tas apmierināja visus mistiķu klientus - tik patīkami bija apzināties, ka katru nakti esi kļuvis par gaišreģi, jo esi nosapņojis sapni ar slēptu vēstījumu par savu paša nākotni.
protams, no tirgus plača nebija pazuduši arī brīnumu atveidojošie cilvēki - mākslinieki, rakstnieki, dzejnieki, mūziķi, tēlnieki, taču viņu piedāvātais brīnums ne vienmēr bija pielāgots klientu gaumei, jo viņi jau vairāk paši priekš sevis savus sapņus atveidoja. tomēr daudzi cilvēki viņu sapņu atveidojumus atzina par sajūsmas vērtiem un labprāt devās tos baudīt, kaut arī parasti nekādu pārākuma apziņu un neierobežoto pasakaino iespēju apziņu tie viņiem nedeva.
cilvēks stāvēja pie loga. viņš sajuta, ka viņš apskauž šo suni, šo bērzu, šos baložus – tie neprata runāt, neprata lasīt un rakstīt un tāpēc tie nenomocījās ar izvēles grūtībām. neviens necentās tos ievilināt sava brīnuma važās, neviens nemēģināja tiem iestāstīt, cik aizraujoši vai cik pareizi ir kļūt par tā vai cita brīnuma pircējiem, neviens nemēģināja izmantot to sapņus, lai iegūtu peļņu vai varas apziņu, neviens necentās ietekmēt to pasaules uztveri un attieksmi pašam pret sevi un pasauli. tie vienkārši dzīvoja un pilnībā izbaudīja savu dzīvi. varbūt tas arī bija patiesais brīnums - vienkārši būt dzīvam?
atbildes nebija. vējā liegi šūpojās bērza zari, baloži ķīvējās par pēdējām maizes drupatām un dzenāja zvirbuļus, aiz kakla piesietais suns jau bija aizvests prom no redzes loka. nekas nebija palīdzējis cilvēkam atrast atbildi uz jautājumu, kas pavadīja viņu visu viņa dzīvi - kā dzīvot, lai īstenotu savus sapņus? vai tiešām viņš tā arī nomirs, neguvis atbildi? cilvēks skatījās uz vēja nestajām dzeltenajām bērza lapām, kas aizvien vairāk pārklāja zemi kā silta sega. sauli atkal aizsedza mākonis, baloži aizlidoja, palika vien zīlītes pie virtuves loga, knābājot barotavā speķīti.
tās bija it kā divas pasaules - laukā bija rudens, bērzi, dzeltenās lapas un zīlītes. iekšā bija televizors, grāmatas, dators un visas viņa ērtībām sagādātās mantas.
bija dīvaini sajust, ka viņš kā mēbele ir piesaistīts šai istabai, bet viņa sapņi ir tik netverami, tik neierobežoti un tik brīvi, kā vējš. tiem nebija vieta šajā istabā. viņa sapņus nevarēja iesprostot televizorā, grāmatā vai datorā.
bija tāda sajūta, it kā viņš būtu piesiets šai istabai, kā tas suns aiz kakla pie cilvēka, kurš uzskatīja šo suni par savu īpašumu. viņa sapņi traucās tālē un vilka viņu tiem līdzi. bet viņš turpināja stāvēt pie loga.
zīlīte, kas knābāja speķīti, pieklauvēja pie rūts. dīvaini - nodomāja cilvēks. zīlītes taču parasti klauvē pie rūts tad, ja tām nav izlikts speķītis.
taču pēkšņi viņš saprata.
šī zīlīte mācīja saviem bērniem - jaunajām zīlītēm pieklauvēt pie loga rūts, lai tās bargajā ziemas spelgoņā varētu palūgt izlikt tām gabaliņu speķīti. tas bija ļoti svarīgi.
cilvēks sajuta, kā viņam kaklā spiežas kamols. viņš caur asarām skatījās uz zīlītēm un pirmo reizi mūžā bija patiesi laimīgs.
šīm zīlītēm to vecāki māca pieklauvēt pie viņa virtuves loga rūts, lai palūgtu speķīti tad, kad ir visgrūtāk.
cilvēks bija sapratis, kur tiecas viņa sapņi. viņš pēkšņi bija apjēdzis, kas patiesībā piedod jēgu viņa dzīvei. viņš bija atradis patieso brīnumu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
