Ne tikai savu,

Bet arī tuvāko cilvēku sāpi – laikā sadzirdēt;

Nepazaudēt sapratni un iejūtību.

Ejot pa pasaules ceļiem.

Laimei garām nepaskriet;

Sniegt roku draugam

Un savas jūtas,

Arī spēlējot pasaules priekšā, nenoliegt;

Tad būt kā priedei jūras krastā,

Kas pret vēju stāv,

Un kā svecei būt,

Kas tumšākās dienās un lielā salā

Nedziest, bet kā gailoša ogle

Mūsu gadsimta pavardā kvēl;

Ieklausīties, kā upe vējam čukst tos vārdus,

Kurus, cauri gadsimtiem ejot, nezaudē laiks,

Kad sirds ātrāk

Par krītošas zvaigznes atblāzmu pukst,

Un tev maigi pieglaužas mīļotā cilvēka vaigs;

Vienmēr būt pašam par sevi,

Lai aizgājušās dienas nav žēl,

Un tad piepildīsies tas,

Ko labākie draugi un tuvākie cilvēki

Patiesi un no sirds tev vēl!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit