Vērtīga vai bīstama? Hurma
Foto: ČetrasSezonas.lv

Sākoties aukstam laikam, kad jau jūtams saules trūkums, veikalos parādās tikai pēdējos gados slavu ieguvusī hurma. Apaļie, oranžie augļi liecina par ziemas un svētku sezonas tuvošanos, jo, atšķirībā no citiem augļiem, kas pieejami visu gadu, hurmai ir gana stigra sezona un ārpus tās tikšanās ar šo oranžo augli notiks reti. Jau oktobrī dārzos novāc vēl zaļu hurmu, saliek kastēs un transportē uz tirdzniecības vietām. Ceļā hurma nogatavojas un veikalu plauktos nonāk mīksta un salda. Hurmas sezona ilgst līdz februārim.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tūkstošiem šķirņu visā pasaulē

Pasaulē visvairāk audzētā ir japāņu hurma diospyros kaki. Kaut arī izklausās neloģiski, bet japāņu hurmas dzimtene ir Ķīna, kur hurmu audzē jau vairākus gadu tūkstošus. No Ķīnas hurma sāka izplatīties Austrumāzijā un tālāk uz Japānu, un tikai 19. gadsimtā amerikāņu ģenerālis Metjū Perijs aizveda japāņu hurmas stādus uz Ziemeļameriku. Pamazām japāņu hurma sāka izplatīties pārējā pasaulē - Brazīlijā, Kaukāzā, Itālijā, Spānijā, Ēģiptē, Centrālajā un Dienvidamerikā. Šodien tā jau vairs nav viena veida hurma, bet gan dažādas šķirnes.

Izraēlas šarons ir japāņu hurmas un ābola hibrīds. Šarons ir ļoti salds un nesatur tik daudz tanīnu kā japāņu hurma, tāpēc arī garšīgāks. Šaronam ir plāna miziņa, nav kauliņu, un pēc garšas tas atgādina aivu, ābolus un aprikozes.

Kaukāza hurma jeb diospyros lotus ir vismazākā no ēdamajām hurmas šķirnēm - tās augļi ir tikai 1-2 cm lieli, toties ar ļoti saldu un bagātīgu garšu. Kaukāza hurmas cits nosaukums ir dateļplūme, jo tās garša tiešām ir līdzīga plūmei un datelei, bet senie grieķi to sauca par dievu augli. Iespējams, tieši dateļplūme ir tas brīnumainais lotosa auglis, par ko Homērs rakstīja "Odisejā": tas bija tik garšīgs, ka visi, kas to nobaudīja, aizmirsa par došanos mājās un vēlējās visu atlikušo mūžu vien ēst garšīgos augļus.

Melnā hurma jeb diospyros digyna nāk no Meksikas. Tikko no koka noņemtam auglim ir spilgti zaļa, spīdīga miza, un iekšpusē tas ir balts. Nogatavojusies šī hurma iekšpusē kļūst melna un garšo pēc šokolādes pudiņa. Tieši tāpēc cits melnās hurmas nosaukums ir šokolādes hurma.

Amerikāņu hurma jeb diospyros virginiana aug Ziemeļamerikā, un kopš seniem laikiem Amerikas indiāņi no tās lapām un augļiem izgatavojuši zāles, no lapām kaltējuši un vārījuši tēju, bet no sasmalcinātiem hurmas kauliņiem gatavojuši kafiju. Amerikāņu hurma ir bagāta ar C vitamīnu un kalciju un ir ēdama tikai pilnībā nogatavojusies. Šī hurmas šķirne ir īpaši aukstumizturīga, spēj pārziemot -30 grādos un savu īpašību dēļ tiek kultivēta reģionos, kur nevalda tropiskais, hurmai labvēlīgais klimats.

No Filipīnām nāk velvetābols jeb diospyros discolor, saukts arī par mabolo. Par velvetābolu šo hurmu sauc tādēļ, ka tā ir pārklāta ar mazām pūciņām, kas kairina cilvēka ādu un gļotādu. Gatavam auglim ir spilgti sarkana miza, kas nepatīkami un asi smaržo pēc siera. Velvetābols garšo pēc ābola un banāna.

Izvēlies gatavu

Tas, kurš vienreiz ir pagaršojis zaļu hurmu, nekad vairs neaizmirsīs tās garšu - tā ir stipra un savelkoša, pilnīgi nebaudāma. Tāpēc to ieteicams pirkt gatavu vai arī negatavu paturēt mājās, lai nogatavojas. Tas nav viegli, jo oranžais tonis, gluži kā Sniegbaltītes sarkanais ābola tonis, pievelk kā magnēts.

Kā izvēlēties labāko un saldāko? Japāņu hurmai ir divi veidi: savelkošā un nesavelkošā. Savelkošā hurma satur daudz tanīnu un, tikko noņemta no koka, tā nav ēdama. Savelkošo hurmu nogatavina, līdz tās mīkstums kļūst želejveida, nedaudz caurspīdīgs un medus salds, bet miziņa - plāna un gandrīz caurspīdīga.

Nesavelkošā hurma turpretim ir ēdama cieta, tā nav jānogatavina. Nesavelkošo hurmu dažreiz dēvē par šokolādes vai kanēļa hurmu. To var atpazīt pēc tumši oranžas mizas, brūna mīkstuma un sēklām.

Ja ir sanācis nopirkt negatavu hurmu, tad to var nogatavināt šādi:

  • Ielikt hurmu vienā maisā vai traukā ar āboliem, banāniem, tomātiem vai bumbieriem. Tie izdala etilēna gāzi un palīdz nogatavināties hurmai.
  • Paturēt hurmu 10-12 stundas siltā ūdenī 30-40 grādu temperatūrā.
  • Sasaldēt augļus vismaz uz 4 stundām. Sasaldētās šūnas bojājas un atbrīvojas etilēns, kas nogatavina augļus. Atkausēta hurma būs ļoti mīksta un būs ātri jāapēd.
  • Sadurt augļus ar spirtā mērcētu adatu.

Hurmu var uzglabāt istabas temperatūrā vai ledusskapī līdz pat pusgadam, un, jo zaļāka ir hurma, jo ilgāk tā glabāsies.

Vērtīga vai bīstama?

Hurma ir ļoti vērtīgs auglis - tā ir bagāta ar šķiedrvielām, glikozi, proteīniem, tanīniem, nātriju, kalciju, jodu, dzelzi, kāliju un C vitamīnu. Hurmu jau kopš seniem laikiem izmanto sirds un asinsvadu sistēmas stiprināšanai. Tā ir lielisks līdzeklis cīņā ar hipertoniju lielā C vitamīna daudzuma dēļ, bet šķiedrvielas palīdz uzlabot gremošanas sistēmas darbību. Pāris hurmu dienā tonizē organismu, uzlabo apetīti un mierina nervus. Hurma satur beta-karotīnus, kas mazina plaušu audzēju risku un ir ieteicama uzturā smēķētājiem. Taču jāuzmanās cukurslimības slimniekiem - hurma satur līdz pat 25% glikozi un citus cukurus.

Neticami, bet salda un sulīga hurma var būt dzīvībai bīstama. Hurma satur tanīnus, kas ir atbildīgi par tās īpaši savelkošo garšu. Jo zaļāka ir hurma, jo vairāk tajā ir tanīnu. Šie tanīni kuņģī reaģē ar kuņģa sulu un veido lipīgu masu, kas līdzīgi cementam savieno hurmas gabaliņus vienā klucī un spēj aizsprostot visu gremošanas sistēmu. Vieglākos gadījumos palīdzēt var Coca Cola, kas sašķeļ veidojumus. Grūtākos gadījumos līdzēs tikai ķirurģiska iejaukšanās. Īpaši jāuzmanās tiem, kam iepriekš veikta operācija vēdera dobumā. Bet arī pārējiem jāuzmanās un nevajag aizrauties ar hurmu - 1-2 hurmas dienā ir droša deva, kas nekaitēs veselībai. 

Kā lieto uzturāGatava hurma ir lielisks deserts, hurmu var sagriezt gabaliņos un lietot uzturā svaigu. Jo gatavāka hurma, jo grūtāk to ir pasniegt sagrieztā veidā - tā vienkārši izplūdīs pa šķīvi, tāpēc tai nogriež cepurīti un ēd ar karoti. No oranžās ogas gatavo ievārījumus, džemus, želejas, kūkas, kēksus, pīrāgus un pudiņus. Hurmas desertu gatavošana ir īpaši populāra Ziemeļamerikā, un katru septembri ASV rīko pat hurmas pudiņu čempionātu. Hurmas pudiņš pēc konsistences atgādina vēl vienu Amerikas tradicionālo ēdienu - ķirbju pīrāgu - un garšo nedaudz pēc braunija.

Āzijas reģionā populāra ir kaltēta hurma. Hurmas kaltēšana ir vēl viens veids, kā tikt vaļā no savelkošās garšas un ilgstoši uzglabāt hurmu. Hurmu kaltē 2-3 nedēļas un nedaudz sapresē. Kaltētu hurmu pārklāj dabiska cukura kārta, jo augļi satur daudz cukura un kaltēšanas laikā tas izdalās. Kaltētu hurmu izmanto gan kā patstāvīgu desertu, gan dažādu ēdienu pagatavošanā. Piemēram, Korejā gatavo kaltētas hurmas punšu un etiķi.

Hurma ir burvīga ne tikai desertos, bet arī salātos, mērcēs un uzkodās. Klasiska ir hurmas un saldu sīpolu kombinācija salātos. Pie gaļas un putnu cepešiem lieliski piestāv hurmas relišs vai čatnijs. Bet novembra un decembra svētku galdam lieliski piestāv pīle vai cālis hurmas glazūrā.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form