Man arī it kā nekā jauna nav, Tu jau labāk zini kā man iet. Labprāt painteresētos, kas notiks tālāk, bet zinu, - Tu neteiksi. Atceros, vienreiz prasīju, bet Tu teici, lai uzticos Tev un sekoju Tavam vārdam. Uzticējos, sekoju, bet zini, ai, ko es tev stāstīšu, pats zini...
Kad es biju maziņa, tad ķēru mušas un liku tās burciņā, skatījos, kā viņas cenšas palidot. Kad apnika skatīties, kā viņas lido un sitas pret stikla sienām, norāvu viņām spārnus, taisīju “skudras”. Kad apnika “skudras”, norāvu kājas un tie bija “tārpi”. Kas notika tālāk ar “muštārpiem” īsti neatceros, jo ap to laiku man tā izklaide jau sāka apnikt un es ķēros pie kaut kā cita, tikpat saistoša.
Vakar es sapratu, kā jūtas mušas ar atrautiem spārniņiem un kājiņām. Zini, vecais, man Tevi vairs nevajag. Tu man devi visu, kas man bija, par to paldies, bet Tu man arī atņēmi visu, kas man bija. Labi, es saprotu, sākumā tikai spārnus, bet kāpēc kājas vajadzēja raut nost?! Lūdzu liec mani mierā, nevajag man vairāk Tavas rūpes, atstāj visu tā kā ir, aizmirsti par mani! Vai tad maz citu cilvēku pasaulē par ko rūpēties.
Lūdzu aizej kaut kur citur izklaidēties. Es Tevi ļoti mīlu, tikai lūdzu liec mani mierā! Nu neļaunojies uz mani. Es esmu nogurusi no visa tā, ko Tu man gatavo. Klau, man ir ideja, būsim vienkārši draugi! Reizēm, uz Ziemassvētkiem piemēram, es aiziešu, parunāšos ar Tevi, varbūt pat paraudāšu, bet Tu izliksies par beigtu esam un nedosi nekādus gudrus padomus. Tu mani esi atstājis vienu, tad ļauj man tā arī dzīvot. Attā!