Notikuma vietā divi policisti apskatīja zemē gulošo vīrieti. Viņš nebija ne jauns, ne vecs. Gulēja nedabiskā pozā. Pietiekoši labi ģērbies. Jāpiebilst gan, ka drēbes bija izgājušas no modes. Seja kopta. Matos iemetusies rudens salna. Viņš neatgādināja ne dzērāju, ne klaidoni. Pārmeklējot kabatas, tika atrasta balta aploksne, kurā atradās pāris nelielas rokrakstā aprakstītas lappuses.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
“.. kad mani atradīsiet, ziniet: tā bija mana paša brīva griba. Jau vairākus gadus es bez rezultātiem cenšos atrast darbu. Viss veltīgi. Visur, kur aizej, ir viena atbilde: “Pagaidām mums jūsu pakalpojumi nav vajadzīgi.” Kaut gan es labi zinu, ka pēc pāris nedēļām vai mēneša tajā pašā amatā tiks pieņemts cits cilvēks. Mani nepieņēma... Citā vietā dod vismaz cerību, ka konkursa kārtībā darba vieta ir iegūstama. Neviens jau nepasaka, ka šī vieta jau ir aizņemta, jo kāds īpašnieka paziņa ir lūdzis iekārtot. Man tas ir apnicis. Nelietīgais godīgums. Bet ko darīt man? Ar īsbrīža darbiem uzturēt ģimeni nav iespējams. Man sirds lūzt pušu, redzot savu bērnu neizpratnes, skumju un pārmetuma pilnās acis. Es nevaru viņiem dot to, ko citās “bagātākās” ģimenēs bērni saņem kā pašsaprotamu lietu. Labi, ka vismaz sieva saņem iztikas minimumu. Bet tā nav dzīve!

Es saprotu, ka ar savu rīcību neatrisinu itin neko. Vienīgi sevi atbrīvoju no šīs problēmas risināšanas. Pārējiem - visu sarežģīšu. Vienīgais, ko es varu dot savai ģimenei, ir samazināt vienu lieku muti un bērniem - apgādnieka zaudējuma pabalstu. Tas ir vienīgais, ko es varu dot aizejot. Lūdzu, neturiet ļaunu prātu par šo manu rīcību! Jūs noteikti domāsiet, ka esmu gļēvulis, nejēga, nepraša, ja nevaru tikt galā ar kapitālismu savā dzīvē. Iespējams, ka tas tā ir, jo esmu noguris no mūžīgās cīņas ar vējdzirnavām atvērto un aizcirsto durvju izskatā. Cik var ilgi pārdzīvot, nervozēt par sevi un ģimeni, dusmoties par sevi un kārtējo reizi saņemto tukšo lozi?

Ak, sapņi! Kādas es biju uzbūvējis sapņu pilis savai ģimenei! Kāda laime valdīja šajā pasaulē! Cik maz vajadzīgs, lai šie sapņi piepildītos! ..Tikai darbs ar atbilstošu atalgojumu.. Bet nu, sapņi ir sadeguši un sirdī degsmes uguns arī jau dziest. Pelni. Tikai pelni ir palikuši no visa tā pāri.

Dzīve mani ir mācījusi ātrāk kļūt pieaugušam, bakstījusi un dauzījusi ar manu neveiksmi, lauzusi un kropļojusi manu dvēseli, ņirgājusies par godīgumu. Un tad es sapratu, ka dzīve ir nodzīvota. Visu esmu redzējis un izbaudījis. Nekā jauna vairs nebūs. Es saprotu, ka esmu par jaunu, lai mirtu, bet diemžēl esmu reizē arī par vecu, lai dzīvotu. Esiet laimīgi!”

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form