„Eu, Rihard, celies augšā!” „Kas?” atveru miegpilnās acis un neizpratnē jautāju. Agnese sēž uz gultas malas un satraukti raugās manī. Aiz loga vēl ir melna tumsa. Pulkstenis rāda, ka jaunajā dienā paspējis noskaitīt nedaudz vairāk par trim stundām. Man pielīp sievas raižpilnais skatiens, tāpēc pieslienos gultā sēdus un, berzēdams acis, prātoju, kas noticis. Ieklausos, vai kāds negrabinās pie dzīvokļa ārdurvīm. Nē, tur neviena nav! Lūkojos apkārt un redzu, ka kaut kas nav kā parasti - istabā ieslēgtas visas lampas, uz galda sakrautas drēbes un lielā ceļa soma izvilkta no skapja.

„Man šķiet, ka sākas!” nomurmina Agnese un, skatīdamās pulkstenī, uz lapiņas pieraksta kaut kādus skaitļus.

„Kas sākas?” izbrīnīti vaicāju, cenšoties apjēgt, kas noticis. Domas jaucas ap tikko skatīto sapni, miegs lauž acu plakstus un aicina atpakaļ pie sevis.

„Nu TAS sākas!” sieva saka, lēni izrunājot vārdus. Ieskatos viņas acīs un pēkšņi visu saprotu. Izlecu no gultas, steidzīgi apvelku bikses un prasu, kā varu palīdzēt. Miegs vienā mirklī ir pazudis.

„Cik ilgi jau esi augšā?”

„Nezinu... Kādu stundu...”

„Kāpēc mani nemodināji?”

„Nebiju pārliecināta... domāju, ka no āboliem..” runā Agnese un, atspiedusies pret gultas galu, slienas kājās. „Tāpat jau necik nepačučēji...”

„Ne jau pirmo reizi!” atrūcu un rēķinu, cik stundas nogulēju. Vakarā ilgi sēdējām pie televizora un skatījāmies filmas. Gunta, sievas draudzene, bija atvedusi maisu ar āboliem. Grauzām un serdes krāvām uz galda bļodiņā. Kad visas televīzijas pārraides beidzās, līdām gultā, spriedām, ka rīt jāiet uz tirgu pēc kartupeļiem, un mēļojām neizrunājamās nakts sarunas.

„Kursos stāstīja, ka viss sāksies savādāk...” skaidro Agnese. „Teica, ka atstarpes starp kontrakcijām būs vismaz pusstundu garas, bet man pirmās ir jau ik pēc piecpadsmit minūtēm...”

„Vai tas ir slikti?”

„Nezinu... Sajūta, ka visu laiku vajag uz podu...” plecus rausta sieva un, turēdama lielo vēderu, aizsoļo uz tualeti. Mirkli tur pabijusi, atgriežas istabā un saka, ka jāsakrāmē soma. Viņai neesot spēka, tāpēc esmu priecīgs, ka varu vismaz kaut kā palīdzēt. Rosos ap maisiņiem un jautāju, kas jāņem līdzi uz slimnīcu. Agnese sēž uz gultas un, atvērusi pierakstu kladi, diktē, kas nepieciešams – pamperi, krūšu ieliktnīši, drēbītes, zobu birste un dažādas citas lietas.

„Naktskreklu arī ieliec!” viņa saka un tad atceras. „Ai, tam taču vēl nav apšūta mala...”

Mammas dāvinātais naktskrekls Agnesei bija par garu, tāpēc pirms kādas nedēļas viņa to sāka pāršūt. Nogrieza apakšu un saīsināja piedurknes. Atlika vairs tikai atšūt apakšmalu.

„Nekas, es apšūšu...” mierinu sievu un meklēju pa atvilktnēm diegu un adatu. Esmu redzējis, kā to dara, tāpēc atloku naktskrekla malu un lēnām trākelēju. Rokas strādā un, domām ir kur pieķerties. Tās vairs bezmērķīgi nešaudās pa galvu, bet līdz ar katru adatas dūrienu sastājas ierindā kā karavīri. Kas vēl? Jāpaņem krūzīte un dakšiņa... Slimnīcā to parasti nav... Istabas čības jāieliek... Kādu grāmatu palasīt? Nē, tam jau neatliks laiks...

Skatos pulkstenī. Laiks steidzas. Būs jau septiņi. Atstarpes starp kontrakcijām paliek arvien īsākas. Agnese ik pa brīdim, balstoties pret sienām, iet uz tualeti un atgriežas, sacīdama, ka esot sajūta, ka vajag, bet nekas laukā nenāk. Sēž uz gultas un trīc kā apses lapa. Apķeru viņas plecus un glaudu matus, bet drudzis nerimstas. Agnese klusē, un es baiļojos, vai viss ir pareizi. Grāmatās par pirmsdzemdību drebuļiem nekas nebija minēts. Redzu, kā sieva cieš, un man viņas ir žēl. Domāju, ka vajag kaut kā palīdzēt, bet saprotu, ka neko nevaru. Esmu ar mieru darīt jebko, lai tik viņai nebūtu jāmokās sāpēs. Saku sev, ka tā nav godīgi un jūtu, kā pārņem bezspēcības sajūta. Mierinu Agnesi un cenšos jokot, teikdams, ka viņa trīc kā nedēļu plītējis bomzis uz paģirām, bet sieva mani nedzird. Joki aizslīd gar ausīm, un es nokaunos par sacīto.

„Pacieties, Gatiņ, pacieties!” mīļoju sievas lielo punci un sarunājos ar vēl nedzimušo bērnu.

Mēs viņu nosaucām par Gatiņu. Pirmajos mēnešos, kad Agneses vēders vēl nebija kā pāraudzis ķirbis, bija jocīgi ar to sarunāties. Es gribēju, lai bērniņš būtu meitene. Pavasarī uz trijiem mēnešiem kopā ar citiem studentiem aizbraucu uz ārzemēm pelnīt naudu – angļu fermā lasīju zemenes. Agnese palika mājās un rakstīja vēstules. Kādā no tām viņa paziņoja, ka esot bijusi uz ultrasonogrāfiju, kur dakteris teicis, ka vēderā kūņojoties puika. Iesākumā jutos nedaudz vīlies, bet sapratu, ka tā ir loterija, kurā vinnētājs būsi vienmēr. Lēnām pārkārtoju savas domas, prātuļojot, ka tā varbūt pat ir labāk.

„Vajadzētu zvanīt ātrajiem...” saka Agnese. „Es vēl gribu apmazgāties. Vai sataisīsi ūdeni?”

Soma jau ir sakārtota. Sazvanu slimnīcu un apstāstu, kur jābrauc. Krānam skaļi sīcot, leju bļodā ūdeni un priecājos, ka nav jāsēž uz gultas, rokas klēpi salikušam un jānoskatās, kā sieva mokās. Agnese atnāk līdz vannas istabai, bet viņu sagrābj kārtējās kontrakcijas. Turu sievu zem padusēm un lēnām vedu atpakaļ istabā.

„Ko tu mazgāsies?” iedrošinu dzīvesbiedri. „Tu takš vakarvakarā jau mazgājies...”

„Bet tāpat vajag...” viņa atsaka un klusēdama nogaida līdz beidzas kārtējā sāpju lēkme.

„Nevajag... Nav, ko sevi lieki mocīt...”

„Es droši vien izskatos briesmīgi!” saka Agnese un vāri pasmaida. „Padosi man spoguli un kosmētikas somiņu?”

Skatos kā ķemme slīd cauri gaišajiem matiem un domāju, kā tas notiek. Te mēs esam divi jauni cilvēki, kas iepazinušies naktsklubā! Smaidoši un jautrības pārpilni. Vēl īsti neaizgājuši no tēva mājam, izklaides alkstoši un nesen baudas priekus iepazinuši, bet tagad jau gaidām trešo. Sākumā viss liekas kā nevainīgs piedzīvojums – slepena lavīšanās studentu kopmītnēs un slēpšanās no dežurantes. Lepnums par paša atļaušanos, īsas naktis un ātri atnākoši rīti. Pieskārieni, trīsas un klusas elsas, līdz kādu vakaru, sēžot uz palodzes aiz tumšiem aizkariem, tiek sacīts, ka jāizlemj, ko darīt tālāk. Iesākumā šķiet, ka viss tūlīt arī notiks – steidzīgi tiek gādāts dzīvoklis, savestas mēbeles un pirktas bērnu drēbītes, bet priekšā ir gaidpilni mēneši. Vēders vēl ilgi nepaliek resnāks. Drīz vien satraukuma sajūta izzūd un šķiet, ka nekas nenotiek. Pēc mēnešiem jau tik ļoti ir aprasts ar jauno domu, ka vairs tikai ar prātu saproti, ka kaut kam būs jānotiek, bet ar apziņu neizjūti. Tāpat, kā ar nāvi! Pie dzīvokļa durvīm atskan zvans. Īss, aprauts tirkšķis izrauj no pārdomām, un eju atvērt. Klusēdamas kā bēru ceremonijas vadītājas, istabā ienāk divas sievietes. Viena ir maza auguma, satuntuļojusies plānā ziemas mētelī un izbiedētām zaķa acīm. Otra gara, korpulenta, izspūrušiem matiem un šķiet pusaizmigusi. Viņa steidzīgi caur pieri novērtē mūs un dzīvokļa iedzīvi. Nolikusi lielu medikamentu somu uz galda, iespiež rokas sānos un uzdod Agnesei dažus jautājumus. Sieva lēnām runā un meklē pareizos vārdus, lai precīzāk izskaidrotu savas sajūtas, bet resnā sieviete pārtrauc pusvārdā. Šķiet, viņa jau iepriekš zina visas atbildes.

„Būs jābrauc uz slimnīcu!” noburkšķ medmāsa un paskatās uz kolēģi. „Paņemiet līdzi mantas. Jums pirmsdzemdību kursos stāstīja, kas vajadzīgs...”

„Jā, mums viss ir salikts!” atbildu un ar acīm norādu uz ceļasomu.

„Labi. Tad saģērbieties un nāciet lejā... Paņemiet arī kādu dokumentu...” norūc resnā sieviete un iet uz dzīvokļa ārdurvju pusi. Otra medmāsa soļo līdzi kā nostrostēts suns, tā arī nepateikusi ne vārdu.

Ātri apauju kājas un palīdzu Agnesei uzvilkt zābakus. Tad džemperi un mēteli. Izslēdzu istabā gaismas, paņemu lielo somu un aizslēdzu dzīvokli. Viņpus durvīm paliek silts miers un neizsapņotie šīs nakts sapņi. Agnese, ieķērusies ar abām rokām manā elkonī, lēnām kāpj pa kāpnēm. Klusībā pie sevis šķendējos, kāpēc ievācāmies dzīvot trešajā stāvā. Tikusi līdz otrajam, Agnese apstājas un spēcīgi iekrampējas manā rokā. Ir sākušās kārtējās kontrakcijas. Nolieku somu, turu sievu un mierinu, sacīdams, ka drīz jau būsim slimnīcā. Pēc pāris minūtēm drudzis rimstas un varam doties tālāk. Ir agrs svētdienas rīts. Rudens. Pilsētas mājas vēl dus un aiz logu tumšajiem redzokļiem slēpj cilvēkus no jaunās dienas. Sijā smalks lietutiņš, peļķes rotājas ar apgaismojuma lampu gaismu. Iela izskatās kā izmazgāta. Ikdienas trokšņi vēl nav modušies un snauduļo puskailo liepu lapotnē. Pretī mājai stāv balta neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīna. Tajā sēž samiegojies šoferītis un, ik pa mirklim saraukdams uzacis, grauž saulespuķu sēklas. Līdz braucamrīkam ir tikai nedaudz soļu, bet ejot, domas gāžas virsū un spiež pie zemes kā nepanesama nasta. Šķiet, kājas grimst asfaltā un tikai apziņa, ka nav kur aizbēgt, liek virzīties uz priekšu. Agnese turas pie manas rokas, un es priecājos, ka neviens no mums nerunā. Nezinu kādēļ, bet gribas raudāt. Velku dziļi krūtīs dzestro gaisu un stāstu sev, ka man šis rīts jāatceras un jāsaglabā atmiņā. Neziņa biedē un prāts čukst priekšā, ka kāpju pāri kaut kam lielam, kur atgriezties vairs nevarēšu. Kas būs viņpus durvīm, kad pārradīšos mājās? Vai mēs jau būsim trīs? Divi? Vai arī es viens pats? Gribas, lai būtu kaut kas, pie kā pieķerties – kāda doma, kas jau iepriekš pateiktu priekšā, ko liktenis mums sagatavojis, bet nekā nav! Es saprotu, ka tā ir jābūt, un viss reiz beigsies, bet apziņa, ka nekas nav atkarīgs no manis, uzdzen nepārvaramu bezspēku.

Māsiņa ierāda Agnesei mašīnā vietu un birdina pieklājības frāzes. Ierāpjos braucamrīkā arī pats. Aizcērtas durvis un dodamies ceļā. Ielas ir tukšas. Nav neviena gājēja vai braucēja. No māju jumtiem lejup rāpjas pirmā gaisma. Viss liekas tik sirreāls, ka uz mirkli iedomājos, vai tikai nesapņoju.

„Mmm!” nokunkst Agnese, kad mašīna iebrauc kādā lielākā bedrē. Apskauju sievas plecus un pievelku pie sevis. Viņa satver manu roku un klusi vaid.

„Tās stulbās bedres!” burkšķu pie sevis un zākāju visu pasauli. „Vismaz jau tik daudz varēja, kā aizlāpīt tos izdangātos robus!”

Mašīna līkumo pa pilsētas ielām, līdz beidzot piestāj pie slimnīcas. Izraušamies un dodamies uz reģistratūru. Tā atrodas piecstāvu ēkas otrajā stāvā. Agnesei ir grūti kāpt, tāpēc turu viņu zem padusēm un palīdzu. Starp stāviem sievai atkal sākas pirmsdzemdību sāpes. Pacietīgi nogaidām, kamēr tās beidzas. Stāvu, apķēris Agnesi un domāju, kas bijuši tie cilvēki, kuri dzemdību nodaļas reģistratūru ierīkojuši otrajā stāvā.

Reģistratūrā mūs sagaida runīga māsiņa un lūdz mirklīti pasēdēt. Viņas nakts maiņa ir beigusies. Pēc pāris minūtēm ierodas cita medmāsa. Abas kaut ko pusčukstus apspriežas. Runīgākā izņem no sienas skapja mēteli un, ap kaklu tīdama šalli, lielās, ka šonakt pasaulē nākuši pieci zēni un četras meitenītes. Novēlējusi vieglas dzemdības, viņa aiziet. Palikusī medmāsa lūdz Agnesei atgulties uz kušetes un nemitīgi uzdod dažādus jautājumus. Sieva atbild un ļauj izmērīt vēderu, iztaustīt un izklaušināt. Šķiet māsiņa ar visu ir apmierināta. Pie katras darbības viņa nebeidz atkārtot:

„Labi, labi...”

Medmāsa kaut ko ieraksta žurnālā un saka, ka Agnesei jau ir pilns atvērums. Es nesaprotu, vai tas ir labi, bet kautrējos vaicāt. Skatos māsiņas sejā, bet tā paliek mierīga un tāpēc pieņemu, ka viss ir kārtībā. Prasu, vai arī es varu piedalīties dzemdībās. Agnese caur pieri glūn uz mani, un es zinu, ko viņa domā. Pirmsdzemdību kursos piekodināja, ka, bērnam nākot pasaulē, tēvi var būt klāt tikai tad, ja izgājuši speciālu apmācību. Toreiz, kad Agnese gāja klausīties šīs lekcijas, es biju ārzemēs, tāpēc tagad sieva baiļojas, ka māsiņa to var pajautāt.

„Jā, protams!” atbild medmāsa. „Tas jums vairāk maksās, bet patreiz viena istaba ir brīva.”

Atnāk cita medmāsa un saka, ka viņu sauc Eva.

„Es būšu jūsu vecmāte,” paziņo māsiņa un ved mūs pa slimnīcas koridoriem uz palātu. „Te guļ piedzimušie bērni... Te tualete... Un jūsu ģimenes istaba būs šeit... Te skapī varat salikt savas mantas... ja kaut ko vajag, pasauciet...Vai pirmais bērniņš?”

Klusēdami ejam līdzi un mēģinām visu iegaumēt. Nokļūstam plašā istabā. Tajā atrodas liela gulta, bērnu šūpulītis, galds un daudz dažādu mīksto rotaļlietiņu. Agnese apsēžas uz gultas malas, un es palīdzu viņai atģērbties. Eva klusi piever durvis un aiziet. Beidzot mēs esam vieni.

„Nu, mani mīluļi? Kā ir?”

„Nav tik traki... Domāju, ka būs briesmīgāk!” Agnese atrauc un mēģina pasmaidīt. Sieva atlaižas uz gultas. Atstarpes starp kontrakcijām ir saīsinājušās līdz kādām divām minūtēm. Es redzu, kā Agnese cieš. Šķiet, sāpes viņu plēš uz pusēm. Mēģinu atkal jokot un runāju dažādas niekus, bet liekas, ka mani vairs nedzird. Staigāju pa istabu un dusmojos uz sevi, ka nevaru palīdzēt. Ik pa mirklim atnāk kāda jauna medmāsa un jautā, vai viss ir labi. Nopētu un domāju, ka viņa ir diezgan izskatīga – gari, zirgastē sasieti mati, tumšas acis un biezas, spilgti sārti uzkrāsotas lūpas.

„Visu laiku ir sajūta, ka vajag uz tualeti...” izdveš Agnese. „Mēs vakar pirms gulētiešanas ēdām ābolus... Varbūt no tiem?”

„Nē, nē! Tam tā jābūt,” skaidro medmāsa. Vārdi no viņas mutes izlido kā radio diktores laika ziņu lasījums. Sievietes sejā neizmainās neviens vaibsts. Skatos un domāju, vai ar draugiem viņa arī ir tāda pati?

„Te ir tabletes!” turpina medmāsa. „Lieciet zem mēles un sūkājiet... Kad sākas spiešanas sajūta, ja iespējams, labāk neguliet – ātrāk tiksiet uz galda!”

„Labi!” nočukst Agnese, un es redzu, ka atkal sākas kontrakcijas.

„Ja kaut ko vajag, tad vaicājiet!” noskaita medmāsa un, uz mani ne reizi nepaskatījusies, dodas uz durvīm. Ar acīm nomēru māsiņu no mugurpuses un pie sevis nospriežu, ka viņas šaurie, apaļīgie gurni ir pat ļoti iekārojami.

Agnese drebēdama slienas laukā no gultas. Piesteidzos un no mugurpuses satveru sievu zem padusēm. Viņa nevar nostāvēt uz kājām un ļimst kā novītusi puķe. Sakrampēju rokas un turu. Es brīnos par Agnese izturību. Zobus sakodusi, dūres savilkusi un tukšām acīm. Tās mani biedē, jo šķiet, vairs neko neredz. Kādu brīdi jau liekas, ka sieva ir tuvu vājprātam, un domāju, kas notiks, kad viņa sāks skaļi kliegt, skrāpēties un sist ar dūrēm? Bet nekas tāds nenotiek. Agnese turas godam un neizdveš ne skaņu. Uz mirkli iedomājos, ka savu sievu vairs nepazīstu. Sejas vaibsti ir pārvērtušies un kļuvuši sveši. Vai tā vairs ir tā pati sieviete, ar kuru esmu nolēmis kopā pavadīt visu turpmāko dzīvi?

Kopdzīve ar Agnesi ir viegla, bet naktīs sapņoju par citu. Arta nāk un, mīļi smaidīdama, kaut ko stāsta. Lūkojos viņas acīs, bet vārdus nesaprotu. Sniedzos, lai satvertu viņas roku, bet Arta slīd prom. Dēļ viņas pēc vidusskolas iestājos augstskolā. Mani ne kripatiņas neinteresēja ekonomika! Arta studēja un cerēju, ka būšu viņai tuvāk. Arta bija tik dažāda. Vienu mirkli vīteroja, cik laimīga ir kopā ar mani, bet nākošajā jau teica, ka nepieciešams laiks, lai visu pārdomātu. Tad nelaida sev klāt. Es neiebildu. Istabas biedri, kā jau tas studentiem piedienas, steidzās izklaidēties. Gāju viņiem līdzi. Krāsainas gaismas, piesmēķētas telpas, apdullinoša mūzika, jautras dejas, tukšas sarunas un apreibuši jaunieši. Arī es devos uz naktsklubiem un redzēju tur Artu. Neko neteicu, jo tad viņa saukāja mani par greizsirdi un pārmeta, ka postot viņas dzīvi. Bija sāpīgi draudzeni redzēt cita puiša rokās. Manī atmodās spīts. Izklaidējos ar vienas nakts meitenēm un pār plecu skatījos uz Artu. No kursa biedriem aizņēmos naudu, dzēru, nesaprotot, kas šodien par nedēļas dienu, līdz kādu rītu atmodos meiteņu kopmītnēs Agneses gultā. Nezinu kāpēc, bet viņu neierakstīju savā sarakstā kā kārtējo, bet nākošajā dienā atgriezos.

Ienāk Eva un interesējas, vai augļūdens jau nogājis. Sakām, ka nē. Vecmāte galda atvilktnē atrod kaut kādu spīdīgu priekšmetu un lūdz, lai Agnese apguļas. Pagriežos pret logu un neskatos, ko dara Eva. Ārā ir jau gaišs. Redzu, ka sacēlies vējš. Tas rausta kokus un virpuļodams nēsā krāsainas lapas. Debesīs grūstās lieli mākoņu vāli un kaut kur steidzas.

„Nu, jau būs labi!” ierunājas Eva un saka, ka vajadzētu pāriet uz dzemdību istabu. Lēnām dodamies turp. Tā ir plaša un gaiša telpa. Pie vienas sienas stāv divi sporta trenažieriem līdzīgi galdi, kas atgādina draudīgus inkvizīcijas moku kambaru rīkus. Pie pretējās sienas atrodas skapji ar stikla durvīm. Aiz tām slejas dažāda lieluma pudeles. Pie rakstāmgalda sēž vēl viena sieviete un kaut ko skribelē žurnālā. Viņa izskatās, kā pārdošanai sagatavota, vairākkārt nemākulīgi pārkrāsota automašīna. Pārspīlēti saldā balsī viņa uzdod jautājumus un mēģina jokot. Agnese vēl kādu brīdi staigā pa dzemdību istabu, līdz Eva aicina kāpt uz galda.

„Nu, meit, kad sākas spiešanas sajūta, tad kakinā cik jaudas!” pamāca vecmāte.

Es stāvu galda otrā galā un bužinos pa Agneses matiem. Sākoties spiešanas sajūtai, viņa ar rokām iekrampējas rokturos, ar kājām atspiežas pret āķiem un spiež cik spēka. Seja no piepūles kļūst sarkana, bet sieva nekliedz. Spiešanai beidzoties, Agnese atvelk elpu un atpūšas. Abas medmāsas tikmēr sarunājas un dzemdētājai sniedz padomus. Pēc neilgas atelpas nāk jauna spiešanas sajūta un Agnese atkal cīnās cik spēka.

Uz dzemdību galda Agnese guļ vienā krekliņā. Iedomājos, ka citos apstākļos katrs vīrietis būtu laimīgs redzēt šādi apģērbtu sievieti. Ātri paskatos vietai, kura visvairāk tiek slēpta no vīriešu acīm un novēršos. Pat nedaudz sakautrējos, ka esmu tur glūnējis un domāju, vai Agnese vēl kādreiz mani interesēs kā sieviete.

Naktīs, kad Agnese ir jau aizmigusi un guļ, ieritinājusies man padusē, cilāju savas domas un prātoju, vai šī ir mana dzīve. Vai par to sapņoju pirms iepazīšanās ar sievu? Darīju visu, ko vecāki lika – apprecējos, ievācos jaunā dzīvoklī, sapirku mēbeles un iekārtojos darbā. No rītiem modos, ēdu un steidzos nenokavēt autobusu. Strādāju, maksāju kredītus, atgriezos mājās un gulēju. Gaidīju vakarus, kad atkal satikšu Agnesi. It kā viss bija, bet es kaut ko no savas dzīves vēl gaidīju. Pavasarī Arta arī brauca uz Angliju strādāt. Es Agnesei neko nestāstīju, bet mēs bijām kopā vienā fermā. Pēc trijiem mēnešiem atgriezos mājās, bet Arta palika strādāt. Es viņu vairs neredzēju. Domāju, ka tā būs pat labāk. Nedēļas skrēja, mēneši gāja, un bijušais lēnām izbalēja un domās nogulsnējās. Katru dienu arvien mazāk un mazāk aizdomājos par iepriekšējo draudzeni un mierināju sevi, ka tam tā ir jābūt. Agnese bija mīļa un rāma kā ezers siltā vasaras naktī, bet Arta bija bijusi kā vētra. Ja mīlēja vai dusmojās, tad darīja to līdz mielēm dziļi. Pēc katras satikšanās ar viņu jutos kā apdullis. Mana sirds vai nu aiz laimes gavilēja, vai raustījās nāves agonijā. Es sapratu, ka mīlestība nespēj dzīvot bez sāpēm un ilgojos pēc tām. Bet Agnesē to nebija.

Vecmāte kā olu izdējusi vista nebeidz vienā laidā kladzināt:

„Turi acis vaļā un kakinā, meit, kakinā!”

Otra medmāsa klausās, kas notiek Agneses vēderā. Puika negrib nākt laukā un slīd atpakaļ. Vecmāte saka, vai nu nabas saite esot aptinusies ap kaklu, vai arī ir ļoti īsa. Redzu, ka Agnese cenšas un spiež cik spēka, bet Eva nav ar to mierā. Viņai šķiet, ka var vēl labāk. Būs jau pagājušas kādas divdesmit minūtes, kopš esam dzemdību zālē. Agnese paklausīgi izpilda visus medmāsu norādījumus, bet bērns aizvien ir vēderā. Redzu, ka vecmāte jau kļuvusi nervoza. Viņas sejā iezagušās raizes.

„Tas, kāds bērns piedzims, meit, tagad ir atkarīgs tikai no tevis...” saka Eva un no skapja atvilktnes paņem šķēres. Uzreiz nesaprotu, ko vecmāte gribēja teikt, bet, redzot viņas acis, sabīstos un jūtu, kā mani pārņem izmisums. Piedzims miris? Nē, nē! Tas ir tik grūti – stāvēt blakus, bet nespēt palīdzēt! Pa kaklu augšup rāpjas rūgts kamols. Labāk es nebūtu šeit bijis. Vai aizbēgt? Izskriet koridorā un traukties pa gaiteni prom – neko neredzēt, nedzirdēt un nesaprast. Es taču nevaru pieļaut, ka manu vistuvāko cilvēku sagriež ar šķērēm bez narkozes. Kaujos ar domām un saku, ka jābūt stipram un nedrīkstu krist panikā. Tikai lieki satraukšu Agnesi. Apspiežu asaras un lūdzos:

„Nu, Zaķīt, atpūties bišķiņ un spied no visa spēka!”

Šķiet, arī Agnese ir pamanījusi šķēres vecmātes rokās un sabijusies. Līdz ar nākošo spiešanas sajūtu, viņa dziļi ievelk elpu un spiež. Drīz jau parādās bērna galva un uz mirkli paliek kā iesprūdusi. Ar nākošo grūdienu puika izveļas uz galda zils kā plūme un raustās neizprotamās konvulsijās, bet nebļauj. Vecmāte viņu veikli saķer, iebāž mutē caurulīti un ar vakuumsūkni izsūc augļūdeni. Jaundzimušais spirinās, mēģinādams ieelpot pirmos gaisa malkus un izkliegt kaut kādas skaņas. Vecmāte vēlreiz izbrauc ar caurulīti pa bērna muti un drīz vien, rīstīdamies un aizelsdamies, puika sāk brēkt. Eva uzliek bērniņu Agnesei uz krūtīm un silti sasedz. Viņš vēl joprojām ir zils, slapjš un elpodams rūc. Mamma saudzīgi glauda dēlu, bet es kritiski nopētu – šaura, kā kabacis izstiepta galva, grumbaina kā veca cilvēka seja un sarkana pumpiņa uz vaiga. Saku par to vecmātei, bet viņa pasmīn un atrauc, ka tas esot normāli. Puika, dzirdot mammas sirdspukstus, ātri vien nomierinās un pārstāj brēkt. Acis joprojām ir ciet, bet roku pirksti uz Agneses krūts kustas kā klavierspēles virtuozam solokoncerta laikā.

„Eh, tomēr puika!” čukstu Agnesei, bet viņa neatbild. Klusībā pie sevis cerēju, ka sonogrāfs varbūt ir kļūdījies.

„Augšlūpa, kā tavējā – būs tev līdzīgs!” jokodamies saku un nedaudz pie sevis īgņojos, ka puikā neredzu nevienu savu vaibstu. Biju cerējis, ka viņš būs līdzīgs tēvam. Agnese laimīgi smaida un, bailīgi mīļodama, sauc bērnu vārdā:

„Gati... Gatiņ...”

Vecmāte ar knaģi aizspiež nabas saiti un sniedz man šķēres. Es samulstu un izbrīnīti skatos uz viņu.

„Grieziet!” saka Eva. „Tā ir tāda tradīcija...”

Man šķiet, ka tā ir lieka māžošanās, jo ārsti to var izdarīt profesionālāk, bet es negribu skaidroties - ņemu šķēres un griežu. Izrādās, ka nabas saite bijusi pārāk īsa. Drīz no Agneses vēdera izslīd atlikusī placenta. Gar pārsegto palaga stūri redzu, ka no sievas vēl joprojām kā nāvīgi ievainota zvēra tek biezas asinis. Zem dzemdību galda ir palikta bļoda. Es bailīgi skatos un pie sevis rēķinu, vai asiņu nav par daudz.

„Nu, kā ir?” vaicāju Agnesei un skatos, kā Gatiņa sejā mainās visdažādākās mīmikas. „Jocīgi...”

„Vai bija traki?”

„Tūlīt atpūtīšos un dzemdēšu otru!” joko sieva. Redzu, ka viņa, neraugoties uz sāpēm, ir laimīga, un tas mani nomierina. Visi lielie pārdzīvojumi ir beigušies, tāpēc jūtu, ka virsū lien apātija. Galva ir pārpilna ar iespaidiem. Vēl īsti nespēju pieņemt, ka uz vēdera guļošais sīcis ir mūsu Gatiņš, tāpēc gribas sarunāties ar savējo, kuram vajag atrasties mammas vēderā. Esmu nedaudz dusmīgs uz jaundzimušo. Tikai viņa dēl Agnesei bija jāizcieš visas šīs sāpes. Lūkojos uz bērnu un domāju, ka kārtējais pārtapšanas cikls ir noslēdzies. Vaicāju sev, kāda tam visam nozīme? Reiz tā bija vecmamma, kas dzemdēja manu mammu, tad es, tagad Gatiņš? Kam tas viss?

Atnāk vecmāte, paņem Gatiņu, lai nosvērtu. Tad nomēra. Pavērusi žalūzijas, ļauj rudens saules stariem puiku apglāstīt. Sīcim tas nepatīk. Viņš sarauj grumbaino pieri, vicina roķeles un brēc. Nostājos starp bērnu un sauli, lai pasargātu no spilgtās gaismas. Skatos uz dēlu un domāju, kāda ir sajūta, kad esi kā caur durvju apakšu izvilkts? Vecmāte puiku ietin autiņos, piesien numuriņu un, piekodinādama to atcerēties, aiznes Gatiņu uz bērnistabu. Arī Agnesei jāceļas. Palīdzu apvilkt lielas autiņbikses un nokāpt no galda. Viņa vēl sulo kā saspiests tomāts. Lēnām soli pa solītim ejam uz palātu. Sievai ir grūti iet, bet, gribēdama pierādīt, ka ir stipra, ļoti cenšas ar visu pati tikt galā. Es nezinu, ko teikt, tāpēc mēs nerunājam. Jūtu tādu kā vienaldzību pret visu un gribu gulēt. Arī Agnese ir pārgurusi. Palātā viņa uzvelk pāršūto naktskreklu un maisiņā saliek asiņainās drēbes. Man gribas viņu žēlot, tāpēc apķeru un samīļoju. Paradums nespiesties pie sievas vēdera vēl nav zudis. Jau pieliecos, lai runātos ar Gatiņu, bet atceros, ka puika tur vairs nav! Puncis vēl joprojām ir liels, bet nu tas ir mīksts.

„Vai viss ir labi?” vaicāju sievai pirmo, kas iešaujas prātā. Es nezinu, ko teikt, bet jūtu, ka klusējam pārāk ilgi. Saprotu, ka palīdzēt vairs neko nevaru, tāpēc gribu uz mājām. Negulētā nakts liek sevi just.

„Jā... Beidzot es varēšu vilkt savas vecās drēbes!” joko Agnese un es viņā atkal atpazīstu savu sievu.,

„Gulēt negribi?”

„Vajadzētu jau pagulēt, bet nenāk miegs...”

„Tāpat atlaidies,” saku un palīdzu Agnesei ierāpties gultā. „Man gan gribas gulēt...”

„Paguli mājās... šodien taču svētdiena!”

„Pareizi, jāiet vēl uz tirgu pēc kartupeļiem...”

„Neej... Izgulies kārtīgi...

„Domā? Ko tev vakarā atnest?”

„Nezinu, Rihard... Gribas kafiju... ”

„Labi...”

„Jā... Piezvani mammai un pasaki, ka viss beidzās labi...”

„Labi, Zaķīt! Izčučies!” izrīkoju Agnesi un taisos jau prom. „Pēc tam tev gulēt vairs nesanāks...”

Eju mājup. Spēcīgs vējš norauj pēdējās koku lapas un rausta drēbes. Uz tilta tas ir tik stiprs, ka uz priekšu tieku tikai ar grūtībām. Uz ielām saradušies cilvēki. Nakts ir izdzisusi. Aizskrējušas tikai kādas piecas stundas, kuras citu reizi nogulētu un nemanītu. No rīta atmostos, un, miegu no acīm berzēdams, sūkstītos, ka atkal jāiet uz darbu. Saku sev, ka man vajag kaut kā justies, bet nesaprotu kā. Gadās, ka vīrieši dzemdībās ģībst un piedzīvo emocionālu šoku, ar kuru pēc tam plātās draugiem, bet es neko nejūtu. Manī ir tikai tukšums. Pirms kādām trim stundām pa šo pašu ielu braucām uz slimnīcu, bet es to atceros, kā vairākus gadus vecu notikumu. Viss liekas tik tāls, kā būtu simtreiz pārstāstīts un noticis ar kādu citu. Pat nedaudz dusmojos uz sevi, ka aiz prieka nelēkāju un negavilēju par savu dēlu. Citi šajā brīdī būtu apcerējuši nākotnes plānus un sapņojuši par sīča pirmajiem soļiem, bet manī nav nekā. Tikai ausīs dun kāda doma, kas saka, ka durvis uz pagātni aizveras un atgriezties tajā vairs nebūs lemts.

Toreiz ritēja sesijas pirmā nedēļa, un ar Agnesi biju par kaut ko sastrīdējies. Vārds pa vārdam, un tā nu katrs nīkām savās kopmītnēs, spītīgi gaidot, kad otrs nāks atvainoties. Strīda iemeslu neviens vairs neatcerējās. Nesatiku Agnesi kādu nedēļu. Piektdienas rītā, kad istabas biedri aizbrauca uz mājām, viņa atnāca pie manis. Abi bijām par lepnu, lai pirmie teiktu atvainošanos vārdus. Runāja ķermeņi. Tie klusējot savijās un saplūda kopā. Drēbju švīksti, klusi vaidi un apdullinoši baudas viļņi, aizmirstot visu pasauli un pretapaugļošanās līdzekļus. Īss neprāta mirklis un pēkšņi jāmācās sevi dalīt jau starp trijiem.

Ceļš nav tāls. Drīz esmu dzīvoklī. Ieslēdzu radio un neatģērbies iekrītu gultā. Gribu nedaudz atvilkt elpu un sakārtot domas, bet drīz vien iegāžos tumšā bezsapņu valstībā. Nezinu, cik ilgi klejoju pa to, bet mani atmodina kaut kādas pazīstamas skaņas. Ātri uzraušos gultā sēdus, atveru acis un mēģinu aptvert, kas notiek. Skatos apkārt un domāju, kas es esmu un kur atrodos. Redzu istabas otrā stūrī tukšu bērna gultiņu un sāku lēnām atcerēties – Agnese ir slimnīcā, mums šodien piedzima dēls... Ņemu mobilo telefonu, lai paskatītos, cik stundas esmu gulējis. Pieci neatbildēti zvani.

„Ko tik daudz?” brīnos pie sevis. „Vai pirmie apsveikumi? Bet es taču vēl nevienam neesmu teicis... Varbūt no slimnīcas? Kaut kas noticies? Nav izdevies apturēt sievas asiņošanu? Ārprāts...”

Visi neatbildētie zvani ir no viena un tā paša telefona numura. Zvanu atpakaļ:

„Labdien! Jūs esiet man zvanījuši piecas reizes...”

„Sveiki! Vai nevaram šovakar satikties?”

„Kas zvana?” steidzīgi vaicāju, jau iepriekš zinot atbildi. Viņas balsi ir grūti aizmirst. „Es, Rihard, tā esmu! Arta... Vakar atbraucu no Anglijas...”

„Jūs esiet kaut ko sajaukuši. Rihards ir miris...” ātri noberu un, sirdij klaudzot kā negudrai, domāju vai neizslēgt telefonu.

„Rihard, nejoko!” saka Arta. „Mums jādomā, ko darīsim. Es esmu stāvoklī...”

Jelgavā
29.08.2004.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit