Pirmdienas rīts. Pie Andra Paegles darbā ierodas viņa draugs Artis, kuram vakardienas svinības izraisījušas nelāgas galvassāpes un, kā vecā medicīniskā padomā teikts, jādara tā – ar ko saslimi, ar to jāārstējas. Un Artis aicina Andri Paegli palīdzēt iztukšot pusizdzerto pusstopu, lai nav vienam tā kā žūpam...

8.45
Andra oficiālā sabiedrībai veidotā maska.
Autodarbnīcas ģērbtuvēs.
“...eh, nu man jau nav galvenais noreibt, man patīk laba manta, es jau varētu arī bez tās glāzītes iztikt... Bet... eh – nu dod ar’, vienu jau var, no tās jau tāpat ne silts, ne auksts... Tā teikt “S utra ņe vipil – ģeņ paķerjal!’’

8.49
Turpat.
“Otru?! Tu tač’ esi traks! Nē – es esmu darbā! Nē, nē, nu liecies mierā! Negribu un viss! .. Protams, ka cienu! .. Ai, vecīt, ar tevi arī tīrais posts – nu labi, tikai šito un tad gan tev būs jāiet prom, sarunāts? Nu tad – priekā! Eh, labi aizgāja!’’

Pēc 40 minūtēm
Andra oficiālo sabiedrībai veidoto masku ir nomainījusi sabiedrības veidotā maska.

Pie kolēģa, kurš ķimerējas ap “Ziliņa” riepu.
“...eu, nu Armand, liecies mierā – es taču zinu, ka tev vienmēr kaut kas skapītī stāv nu tā – na vsjakij pažarnij... Nu mēs taču tev atnesīsim rīt vietā, netici? .. Vai tad es tevi kādreiz esmu piečakarējis? .. Armand beidz – davai - še tev 7 rubļi un... nu tu saproti – nu vajag šodien, saproti, vajag... Tev tač’ arī tā ir bijis... nav? Nu labi – tad būs, tu vēl esi jauns gurķis. Nu tad iedosi? .. Vot to es saprotu – tas ir riktīgs čomaks! Vecīt zini – Andris Paegle parādā nepaliek! Negribi arī vienu simtiņu – visiem pietiks! Nē? Nu kā zini. Ā – vēl – tu taču priekšniekam neteiksi, ne?”
16.42
Andris bez maskas.
Pie alkoholisko dzērienu kioska lodziņa.
“Nu Aaantriņ – tu taču zini, ka rīt tev atnesīšu to bub... tfu – rubli! Nu zaķīt – es takš... ai... nu tu man netici? .. At.. ēē.. Arti, nu palīdzi – ne tač man vinu, ēē vienam grib... vajag... Nu Antriņ! Lūdzu – nu es takš bieži neprasu... Ja es tagad aiziešu pie Jolandas pēc tās nolādētās ļergas – bet tu zini, ka es tā arī izdaīšu... ēē, kur es paliku... nuja – karoč, ja tā maita ar saviem sarūgušajiem zirņiem mani saindēs – tu būsi vainīga!’’

23.23
Andris miglā.
“Ēeeu...... tu.... ppanā ššurp... ja tu ve.. vecīt man vēlreiz ppiek...pieskārsies es tev... au! Kasss ir, ko ta’ es izdarīju...? ...Vediet mani mājās... Ko?! .. Vaļā laid es teicu... Eh… visi jūs no.. nolādēts maitu bars – katlā vārīt unnn.. jja.....’’

Nākamajā dienā Andris darbā nebija – viņš bija ievietots pirms izmeklēšanas izolatorā par avārijas izraisīšanu dzērumā. Par avāriju viņš bija izrunājies atskurbtuves dežūrējošam ārstam, kad solīja “viņu samīcīt tāpat kā to nolādēto Moskviču uz Maskavas ielas...’’, kad ārsts viņu uzraudzīja rindā pie detoksikācijas procedūru kabineta.

Nākamās trīs nedēļas Andris nedzēra un teica, ka “lieto” tikai retos gadījumos un kvalitatīvu mantu. Ceturtajā nedēļā draugs atnesa “noprovēt” vienu jaunu moldāvu mantu par godu vakardienas kolhoza dzimšanas dienai… un sākās aplis no sava ierastā punkta – ar pirmo pieklājības glāzīti līdz “ppanā ššurp……”

Grūti no tā riņķa izlekt, grūti… Kā rakstījis Imants Ziedonis – “lēksim bedrē, lēksim bedrē – redzēs, kas mūs ārā vilks…”

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!