Stāvu rudzu lauka malā. Tie ir pašā briedumā – spilgti dzelteni ar gariem stingriem kātiem, viegli šūpojas vējā – gluži kā izdresēta Ķīnas armija. Debesīs neviena mākonīša – tikai saule, kas šodien, šķiet, ir pa pus debesīm. Mugurā man padiluši džinsi un T-krekls ar uzrakstu uz muguras ‘Es esmu Kurts Kobeins’. No muguras mani grūsta kaut kādas svešas rokas, laikam grib, lai viens dodos iekšā rudzu laukā un izmīcu taku, lai pēc tam pa viņu varētu staigāt pārējie, ja lauka saimnieks mani nenošaus. Īstenībā man ir vienalga, vai mani kāds grūsta vai nē – vienmēr darīšu tā, kā gribu pats, un sekas mani neinteresē. Vispār vienmēr daru tā, kā citi nedarītu. Kādēļ? Tādēļ, ka negribu būt tāds kā jūs. Kad rokas pārstāj mani grūstīt, pietupjos pie tuvākā rudzu kušķa un pielaižu tam uguni. Pāris stundas mēs visi stāvam un skatāmies, kā tas nodeg. Visiem ir mutes vaļā, tikai es smīnu.
Tāds man reiz bija sapnis zvaigžņotā pilnmēness naktī, kad gulēju pie savas mājas, jo naktī dzīvokļa atslēgas biju iemetis kādai ubadzei rokās. Tiesa, ko ar tām viņa darīs – nezinu, varbūt atkorķēs kādu aliņu.
Bet vispār gribēju pateikt, ka te viss nelāgi ož. Pēc puvuma, pēc zivs puvuma. Kādēļ tieši zivs? Jo tā pūst no galvas, un šeit viss pūst no galvas, bet, ja tas tā notiek, tad galva, lai nepaliktu bez ķermeņa, sava barotāja, ķermenim pasaka, ka viss ir kārtībā, ka tā jābūt, lai tas neceļ brēku, un ķermenis notic un dzīvo šajā puvuma smakā, nenojauzdams, ka drīz pārvērtīsies šīs smakas radītājā un turpinās stāstīt, ka tā jābūt, tiem, kuri vēl būs veselīgi un smaidīgi, bet smaku jau būs sajutuši.
Jūs esat ķermenis. Es esmu zvīņa. Zvīņas nepūst, tās sakalst. Jautājums – kas ir galva?
Ak - lūk, ko aizmirsu vēl par sapni - stāvu rudzulauka malā, un jūs esat tie, kas mani no mugurpuses grūsta! It kā nianse, bet svarīgi.
Bet nu tālāk par to zivi... Galva ir tā, kas lika jums mani grūstīt tajā sapnī, jo teica, ka tā būs labāk, ka tā vajag, lai visiem pēc tam būtu drošāk un labāk. Jūs visi gribējāt, lai izmīdu jums taciņu? Žēl, ka tagad mani neredziet - es smīnu... Un kādēļ Jums tagad visiem ir tādas neizpratnes-ironijas pilnas sejas? Vai tad vēl neesat sapratuši, ka tiešām daru visu tā, lai nesāktu pūt, tas ir tā, kā nevajag, kā man neviens neliek un kā vēlos pats? Lēni gan jums tas notiek...
Bet nu šīvakara pasaciņa ir galā. Nu, ko, mans mazais draudziņ, atkal neko neesi sapratis? Tā jau domāju... Bet neņem galvā – tā bija tikai pasaciņa, bet tagad sakārto spilventiņu, sačubini sedziņu, mammai buču uz nakti, actiņas ciet, un tiksimies jau rītdienā – ar labunakti!
Visu zemju zvīņas – savienojieties!!!’ ar šiem diktora vārdiem piektdienas vakara pasaciņa bez desmit deviņos bija beigusies. Nākamajā dienā diktoru atlaida no darba. Pēc mēneša viņu ievietoja narkotiku rehabilitācijas centrā. Pēc gada viņš iznāca ārā un sāka strādāt leļļu teātrī. Vēl pēc mēneša viņu no turienes padzina par kādas lugas epizodi, kurā viņš monologā bija stāstījis par puiku un rudzu lauku. Un atkal viņu varēja atrast nark. reh. centrā. Pēc 12 dienām viņš no turienes aizmuka, un kopš tā laika ziņas par viņu nav. Citi runā, ka esot manīts ostā, kraujam saldētas zivis un smēķējot zālīti. Būs kādreiz jāaiziet līdz viņam un jāparunā par dzīves jēgu – esmu pārliecināts, ka viņam būtu viedoklis par to. Ja gribiet, variet nākt man līdz, ja ne – tad tiksimies jau rītdienā. Savukārt es atkal smīnu, jo neko neesat sapratuši.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
