Es cēlu galvu un vienlaicīgi nomirkšķināju acis, tajā pašā brīdī manas smadzenes, nevis saprāts redzēja sašķeltu gaisu un konusveida svina lodi, kas apstājās 8 centimetrus no pieres paša centra.
….mirklis….
…jā… te man ir seši gadi un ar ūdens pistoli mēģinu trāpīt savam tēvam, kurš priecājoties mūk, slēpjoties aiz manas mātes, kura vasaras kleitā ar sievišķīgiem kliedzieniem spēlē mums līdzi…
…ha – te es direktora kabinetā, kad 9 gados kopā ar Vladlenu izsitu stiklu pie skolas durvīm, lai viņai palielītos! Kā es toreiz biju nobijies!…
…reibums…te man jau 14 gadu – Vladlena dzimšanas diena – biju pirmoreiz piedzēries – vēl atceros – no četriem aliem… re, kur arī Vladlena māsīca… niknums, bailes un drausmīga enerģija…..
…18 gadi… jā tā avārija – guļu zālē, lauzta kāja – drausmīgas sāpes, redzu – mašīna pa pusei uz jumta, pa pusei uz sāniem. Vladlens, saliecies kā vecs opis ar radikulītu, stopē mašīnas… paga! Bet… jā, mašīnā bija taču arī viņa! Ai, man vienalga, tāpat viņas visas man riebjas!
…tas jau izskatās pēc pagājušās nedēļas… viņa, kuce, teica, ka es neesot viņas tips! Niknums, bailes un biedējoša enerģija…Negribu viņu dzīvu vairs redzēt!
…es negribēju, lai beigās tā sanāk… …man tikai vajadzēja viņai atmaksāt! Bet par to – nevienam…
7 centimetri…lode sāka kustēties…
Tas mirklis bija fantastisks – gribējās to atkārtot vēlreiz, bet vienīgā lieta, ko sapratu, bija tā, ka aiz lodes bija izstiepta Vladlena roka ar pistoli…
Atcerējos, ka teicu reiz viņam dzērumā – ja viņa vēlreiz tā izdarīs, es viņu nogalināšu… Vladlens to atcerējās… tā bija viņa māsīca… Stulbais atriebības nesējs…
Silikona kubs. Tā pašā vidū iešauta konusveida lode.