Zila nakts un mēness nopalojis virs dārza...

Saki, cik ilgi man jāgaida būs bērnišķā balss?


Klīstot pamestam, mani skar dārgs zars,

Bet lauri vieni, un pa lapai tie salst.


Es varu vēl nostāties tur - pie dīķa krants

Un dienām prātot, kas tas tāds vilnis...?


Bet pa tam plānā sirdī sitot man

Ūdeņi aizskrien, ar kuriem citi pilni.


Tik trekna svītra zem manas mīlas -

Bail sametas klejot, skumt un ciest,


Bet paraugoties apkārt: mēness un nakte zila,

Un viena zvaigzne par citām spožāka šķiet.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!