close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Zila nakts un mēness nopalojis virs dārza...
Saki, cik ilgi man jāgaida būs bērnišķā balss?

Klīstot pamestam, mani skar dārgs zars,
Bet lauri vieni, un pa lapai tie salst.

Es varu vēl nostāties tur - pie dīķa krants
Un dienām prātot, kas tas tāds vilnis...?

Bet pa tam plānā sirdī sitot man
Ūdeņi aizskrien, ar kuriem citi pilni.

Tik trekna svītra zem manas mīlas -
Bail sametas klejot, skumt un ciest,

Bet paraugoties apkārt: mēness un nakte zila,
Un viena zvaigzne par citām spožāka šķiet.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form