Putekļiem nomestas durvis aizveras strīķējot zobus.

Dziestot gaismām liekas, ka salonā velns izkar bārdu.

Laiks saspiedies plāns meklē balustrādē robu,

Lai pieneslām klāto grīdu ar spārnu skartu.


Tā stundām vētru caurpūstām jāspiežas ir ciešāk

Kā pudelēm nīka bāra iesprēgājušajos plauktos,

Lai, lūstot sačākstējušajām šķiedrām,

Stikli kristu, plīstu, kopā jauktos.


Ziema nokūp. Sērs salien renstelēs,

musketiera cepures ziedu klājot pār laika plaisu.

Cietām lūpām skatlogā es

tveru pirmo šīpavasara gaisu.


Cērt. Un, kaut ar balssaites stiegro,

mute nekust tālāk, skaņu izveidojot "u".

Tā ielas kauc noskatoties uz tevi, uz liego,

alkstot krustojumu kā vārdu "tu".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit