Aizšvīkstēja brīvdienu ašie soļi, izsāpēja laika sitieni pakrūtē, pār dzīvi aizplīvoja, pat nemanīju kas, bet trauksme pulsējoša deniņos kā ar morzes kodu visu aprakstīja.
Ticamākais nogulēju, bet arī to nepamanīju, viss kā izplūdušā palsas mēnessgaismas pielietu mākoņu ēnā, mēģinot atvērtām acīm raudzīties uz aizverošos pasauli.
Mānīgais pēdu raksts pār laukumiem kur tās ieminas takās, lai nokūstot nekas vairs neliecinātu par mūsu gaitām, rakstot burti vairāk kā dzēšgumija pa pieķēpāto ikdienas lapu, atklāj dažu līniju ritmu, kas varbūt ļaus noprast, varbūt uzvedinās uz pēdām, kurām sekošu rīt.
Visas tās mirāžas, lielceļi pār ledusklātajām upēm, kad to krastā stāvēšu karstākajā jūlija dienā, bet tas ugunskurs kaut kur ezera vidū, vai tas, kurš uz ledus iepeldēja tālu jūrā, vai tas kuru sakūra vikingi vēl toreiz, kad tās bija bēres.
Bez uguns nekā neiztikt, bez kabatā nēsātā, bez sirdī, prātā, bez šķiltavas savas, bez sērkoka nekā, manas bailes ir uguni pazaudēt kamēr neesmu aizbēdzis uz siltajām zemēm. Es mūžīgi būšu kurinātājs, jo neaizbēgšu ne mirkli tālāk par savu nomodu.
Mūžīgais kurinātājs. Lapas kaudzēs licējs, malkas skaldītājs, jāņtārpiņu lasītājs. Vēstuļu un dzejolīšu rakstītājs. Sevī kā pārkurinātā katlā, ieberu vēl kādas dzīvības ogles, bez baiļu ka ātri izdegs.
Kā tajā filmā, kur vilciens caur prēriju un gaidāms kadrs, kurā indiāņi zirgos trauksies pakaļ, drošības vārstuļi jāaizver, intriga ar drošības vārstuli kadrā. Jā esmu lasījis par Smiļģi, tātad gaidu kad šautene šaus, kad katls sprāgs, kad uguns būs pakulās, rīts liesmās, sirds oglēs.
Spirgts pavasara vējš. Pelni pār laukiem. Svaigs zaļums un klusēšana. Bet neklusē gan, klusumi mēdz būt nomācoši, trauksmaini un biedējoši, arī tad, ja viss ir pārlieku sarežģīts.