Lietus, kas pārņem dvēseli. Pile, kas alkst vientulības, bet iekrīt kolektīvajā histērijā – peļķē. Lietus lāse, kas iesūcas zemē un pārvēršas par gruntsūdeni. Lāse, kas iztvaiko un atkal kļūst par mākoni. Cilvēks, kas nomirstot nokļūst ellē, jo daudz laba darījis. Cilvēks, kas neko nedarīja nokļuva, kļūdas dēļ, paradīzē un tika izdzīts no turienes, kad Sv. Pēteris atklāja kļūdu. Arī Pēteris dabūja pa ādu tikai tādēļ, ka pirmo reiz, visos savas vārtu sarga amata gados, pielaida vienu kļūdu!

Sadisms! - Jūs izsauksieties, bet vai tad visi nesaņēma ko pelnījuši? Pēteris kļūdījās un svētajam nedrīkst attaisnoties – “kļūdīties ir cilvēcīgi” – viņi nav cilvēki, viņi ir svētie – cilvēces elks un paraugs. Labais saņēma elli par to, ka bija labestīgs. Parastais variants labestība tiek atalgota ar nepateicību. Nedarītājs tomēr tika izdzīts un tagad nez kur klīst, jo nav precīzu ziņu, ka būtu aizsūtīts uz elli šķīstīties. Lāse, kas nokļuva mākoņos atkal pēc kāda laika krita, lai tvaikotu. Lāse, kura iesūcās zemē tapa par dzeramo ūdeni govij. Lāse – vientuļniece, jā, viņai nepaveicās. Un beidzot dvēsele, kas nu ir izmirkusi lietū? Arī tā ir pelnījusi savu likteni, kaut vai lai valdītu vienlīdzība šai idiotiskajā stāstā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit