Ziemassvētki latviešiem agrākos laikos skaitījušies bagātākie svētki gadā, un ne jau tāpēc, ka, pērkot un pārdodot, apgrozīts visvairāk naudas, bet gan tāpēc, ka bijis visvairāk sarūpēts, ko likt galdā. Un galds tad arī gluži vai lūzis no ēdieniem.
Vēstures rakstos gan nav nācies lasīt par mokām, kas piemeklējušas pēc pārmēru pieēšanās, kā tas notiek mūsdienās. Ļoti iespējams, ka tas tāpēc, ka – spriežot pēc folkloras un citiem seniem rakstiem – pēc maltītes ļaudis nav vis iegrimuši dīvānos vai pārpilniem vēderiem likušies gulēt, bet gan metušies izpriecās – rotaļās un ķekatās. Arī bluķa vilkšana un tamlīdzīgas izrīcības droši vien sadedzinājušas ne mazums kaloriju.
Ir dažādas versijas par to, cik ēdieniem vajadzēja būt Ziemassvētku galdā, bet vairums avotu apgalvo, ka deviņiem. Dažs labs nosaukums mūsdienās skan mazliet dīvaini, un izrādās, ka tieši tas nereti ir klupšanas akmens. Kāda rīdzinieku vidū veikta aptauja ir apliecinājusi, ka tādi vārdi kā, piemēram, biguzis, grūdenis, koča, ķūķis, vairumam asociējas ar kaut ko bezveidīgu, pliekanu un negaršīgu. Taču, ja papēta receptes, tad atklājas gluži cita aina.
Grūdeni varētu nodēvēt arī par biezu zupu ar žāvētu cūkgaļu un grūbām, koča varētu saukties par krāsnī sautētu grūbu biezputru ar speķi un sīpoliem, bet biguzis būtu rupjmaizes deserts ar dzērveņu sulu un medu.
Bez šiem ēdieniem latviešu Ziemassvētku galdā cēla cūkas šņukuru ar piedevām - vārītiem kāļiem, rāceņiem, sautētiem vai svaigiem kāpostiem. Šņukurs simbolizēja arklu, tādēļ ar to mielojās, lai nākamajā gadā veiktos lauku darbi un būtu laba raža.
Neiztika arī bez desām, it sevišķi putraimdesas. To ieritināja šķīvī tā, lai abi līkuma gali saietu kopā - tas simbolizēja noslēgtu ciklu.
Bļodās bēra vārītus zirņus un pupas, un tās katrā ziņā bija jāizēd, lai nākamajā gadā nebūtu jāraud. Sava vieta bija atvēlēta arī dārzeņiem - krāsnī ceptiem kāļiem, rāceņiem, burkāniem, bietēm. Savukārt ceptu cūkas šķiņķi pasniedza ar kartupeļiem.
Gatavojoties svētkiem, cepa raušus un plāceņus un centās, lai tie būtu apaļi kā saule. Turklāt cepa tik daudz, lai iznāktu ne tikai pašiem mājiniekiem, bet lai būtu ar ko pacienāt daudzos ciemiņus un ķekatniekus. Arī speķa pīrāgiem - līkiem kā pusmēness - bija atvēlēta sava vieta.
Arī saldie ēdieni piederas tradicionālajam Ziemassvētku galdam. Visiecienītākais skaitījās tas pats biguzis - gabaliņos sagriezta vai salauzta rupjmaize, kas pārlieta ar dzērveņu sulu un saldināta ar cukuru un medu. Vēl viens tradicionāls saldais ēdiens ir grūbas, kas aplietas ar cukurūdeni.
Vispopulārākie svētku dzērieni savulaik skaitījās medus kvass, alus, bērzu sulas un paniņas.
Pats galvenais - agrākos laikos visus ēdienus un dzērienus centās sagatavot jau laikus, lai svētku dienās nebūtu jāstrādā un jārosās pie plīts, bet varētu priecāties, svinēt un ciemoties.
Grūdenis
1/2 žāvētas cūkas galvas
ūdens
300 g grūbu
500 - 800 g kartupeļu
1 sīpols
garšvielas pēc izvēles
Cūkas galvu ieliek katlā, pārlej ar aukstu ūdeni, pieber grūbas, pievieno sīpolu un vāra, līdz gaļa ir mīksta. Pievieno garšvielas. Kartupeļus sagriež gabaliņos, pieber zupai un vēl mazliet pavāra. Ūdeni pielej pēc vajadzības. Zupai jābūt biezai. Ja vēlas, pirms pasniegšanas galdā gaļu sadala mazākos gabaliņos.
Taukšķēti zirņi
Pelēkos zirņus ber katlā, pielej ūdeni un vāra, līdz tie ir mīksti, bet nejūk laukā. Tad nolej ūdeni, zirņus ber ietaukotā pannā un viegli apgrauzdē, drīzāk gan - apžāvē. Šādus zirņus neēd ne ar dakšiņu, ne karoti, bet gan ar sauju - vienkārši ņem no bļodas un ber mutē.