Tagad, kad tu, manu mazo draudziņ, esi palīdis zem sedziņas un paņēmis rokā groka krūzi, gribu tev pastāstīt par Ziemassvētku brīnumu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Tas notika pirms vairākiem gadiem, taču apmēram šajā pašā datumā. Valsts Prezidents, no rīta pamodies, iegāja tualetē, lai veiktu rīta tualeti – kā jau to Prezidenti katru rītu dara. Ja gribi būt Prezidents, mans mazais, arī tev katru rītu ir jāveic rīta tualete. Tualetē Prezidents parasti noplēsa no kalendāra pagājušās dienas lapiņu, un, lai tā neietu zudumā, to izlietoja un iemeta marmora podā, iemešanu pavadot ar dzidru ūdens guldzināšanu.

Taču, Dievs un pavārs vien zina, kāpēc, Prezidenta rīta tualete ievilkās un viņš vienas kalendāra lapiņas vietā, bija spiests izlietot sešas vai septiņas lapiņas. Tā viņš plēsa un lietoja lapiņas līdz parādījās tāda smuki sarkana ar lielu uzrakstu 25 un mazāku paskaidrojumu – “Pirmie Ziemassvētki”. Acumirklī Prezidentam aizmirsās rīta tualete un pēc brīža Prezidenta kancelejas vadītāju iztraucēja tālruņa zvans. Zvanītājs bija Prezidents:

- Hallo! Mārtiņ? Vai tu zini, ka tuvojas Ziemassvētki?
- Protams, zinu! Apsveikumi 184 valstu, tajā skaitā Afganistānas prezidentam, jau ir izsūtīti.
- Tie apsveikumi var iet ….., - Prezidents minēja ļoti rupju vārdu, kas tev, mazo draudziņ, nav jāzina - vai tu zini, ka mums, kā jau katru gadu, ir jābrauc uz bērnunamu apciemot mazie sērdienīši?
- Bet, Prezident…- kancelejas vadītāja seja pieņēma mocekļa izteiksmi, - arī šogad?
- Arī šogad, Mārtiņ, arī šogad! Ko lai dara – tradīcijas pārtraukt nedrīkst – atkal būs presei kāds, ko noliet ar dubļiem. Nekas, Mārtiņ, paķersim līdzi kādu trauku un tad jau arī nebūs tik traģiski. Apskaties, uz kuru bērnunamu brauksim šoreiz!

Mārtiņš nopūtās un ķērās pie darba. Tā, tā, tā… re, kur ir tie bērnunami… zvērīgi daudz viņu… varētu padomāt, ka Latvijā cilvēki neko citu nedara, kā tikai taisa bērnus un gala produktu atdot bāreņu namiem… Aizkūšu bērnu nams… lai tur nokļūtu, jākratās pusotru stundu pa sūdīgiem ceļiem, paldies, neiesim jau mašīnu tīšu prātu kaut nost… Aunurieksti – tur jau mēs bijām pērn…, Bullīšspiras – tur ir sausā ateja ārā, Prezidentam var sapūst muguru… Mums, parastajiem, ļautiņiem liekas, kas tur – pasēdēt piecas minūtes sausā atejā! Sapūtīs išiasu, pagulēsim nedēļu mājās un aiziet tālāk!

Tomēr ar prezidentiem tā nevar, prezidentiem jābrauc vizītēs pie citiem prezidentiem, jāapmeklē holokausta konferences un jādara virkne citu – vēl svarīgāku darbu. Padomājiet, kas brauks uz holokausta konferencēm, ja prezidents gulēs gultā un ārstēs išiasu? Neviens to nedarīs, neviens! Tāpēc, mazo draudziņ, nenosodīsim Prezidenta kancelejas vadītāju, ka tas rūpējas par valsti.

Galu galā arī Mārtiņa meklēšanas centieni vainagojās panākumiem un viņš varēja Prezidenta kalendārā ierakstīt “20.decembrī – Desu bērnunama apmeklējums”.

Tā nu 20.decembra rītā Desu virzienā pa aizputinātajiem ceļiem brauca automašīnu kolonna – divas policijas mašīnas ar ieslēgtām bākugunīm, Prezidenta apsardzes mašīna, tam sekoja Prezidenta limuzīns, aiz tā – automašīna ar Prezidenta kancelejas darbiniekiem, kuri pūlējās Mārtiņu nogrimēt par salaveci, un kādu nejauši mašīnā gadījušos slāviski runājošu plikpaurainu onkulīti, kurš visu laiku Prezidenta kancelejas vadītājam teica “U vas us otkļejilsja!”.

Šai rosīgajai automašīnai sekoja piecu radiostaciju, divu televīziju un deviņu preses izdevumu (ieskaitot arī žurnālu “Veselība” un “Dārzs un drava”) spēkrati ar žurnālistiem, savukārt karavānu noslēdza vēl viena apsardzes un vēl divas policijas automašīnas. Apmēram 150 kilometrus no Rīgas, kolonna piestāja pie kāda omulīga krodziņa, kur pāris stundas tika veltītas, sātīgi ieturoties. Pēc pusdienām, kas Prezidenta kancelejai izmaksāja apmēram, tikpat, cik liels bija Desu bērnunama gada budžets, kolonna turpināja doties tālāk, līdz piestāja pie kādreiz balta, tagad dzeltenīgi iepelēka nama klasicisma stilā celta nama nodrupušiem stūriem.

Pirmie no mašīnām izlēca žurnālisti. Uzriktējuši kameras, fotoaparātus, apgaismes spuldzes un diktofonus kaujas gatavībā, viņi bažīgi skatījās, ko pirmo ķert kadrā – pa durvīm laukā skrienošo priecīgo bērnu baru, vai Prezidentu, kas kāpj ārā no mašīnas, plati smaidīdams un saukdams “Vai ciemiņus gaidījāt?”. Pagaidām pagalms bija tukšs un iniciatīva nenāca ne no vienas puses. Par laimi, bērni pratās un pirmie parādījās uz nama trepēm.

Aiz bērniem parādījās skolotāji, audzinātāji un pats bērnunama direktors, kas tos, kas pārāk lēni kustējās, paskubināja ar ceļa spērieniem pa ziemeļpolu.

Tad visu skatieni pievērsās Prezidenta limuzīnam, kura durvis atvērās un no tās izkāpa ārā Prezidents, plati smaidīdams un saukdams “Vai ciemiņus gaidījāt?”, uz ko bērnu bars atbildēja ar skaļu un neviltoti priecīgi spiedzīgu “Jā!!!”, savukārt pedagogi tos, kas nebļāva vai to darīja pārāk klusi un ne pārāk priecīgi, atkal uzmundrināja ar ceļa spērieniem pa nedaudz augstāk minēto vietu. Kad nu Prezidents bija apsveicinājies ar bērniem (Salavecis Mārtiņš, mašīnā smēķējot, bija pa pusei nosvilinājis savu pakulu bārdu, tāpēc baidījās kāpt ārā no mašīnas), viņš, sataisījis vissaldāko sejas grimasi, kamerām filmējot un fotoaparātu zibspuldzēm mirgojot, sāka runāties ar bērniem:
- Kā tevi sauc, meitenīt?
- Elīna – atbildēja meitenīte
- Un cik tev gadiņu?
- Desmit.
- Un ko tu gribētu šajos Ziemassvētkos?
- Es gribētu, lai no debesīm parādās eņģelis, tāds liels un ar spārniem.

Prezidents noglāstīja meitenītei galvu, iedeva ābolu un pievērsās citai meitenītei:

- Un kā tevi sauc, meitenīt?
- Ilzīte.
- Un ko tu gaidi šajos Ziemassvētkos?
- Mieru, laimi un saticību – atbildēja Ilzīte.
- Vai, kāds gudrs bērns, - Prezidents iedeva Ilzītei divus mandarīnus.
- Un tu, puisīt, kā tevi sauc? – Prezidents piegāja pie gadus sešus septiņus veca puisēna.
- Ivals, - logopēda nesamaitātā balsī atbildēja puisēns.
- Un ko tu gaidi Ziemassvētkos?
- Es gaidu Salaveci ar lielu dāvanu maisu.
- Nē, puisīt, tu negaidi Salaveci, tu gaidi Ziemassvētku brīnumu! – Prezidents skaidroja Ivaram.
- Nejāj man smadzenes, idiot, es pats labāk zinu, ko gaidu, - Ivars atbildēja.

The Beigas.

P.S. Kad Ziemassvētku rītā pie Prezidenta pils durvīm klauvēja Ziemassvētku vecītis, pa logu pabāzās izspūrusi Prezidenta galva un atskanēja bļāviens, ka neviens Ziemassvētku vecītis netiks ielaists iekšā, kamēr viņš, Prezidents, nebūšot piedzīvojis Ziemassvētku brīnumu.

“Tas nu gan ir brīnums”, domīgi galvu nogrozīja vecītis un aizgāja tālāk.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form