Man ir tikai pusotrs gadiņš, taču arī man ir ko stāstīt, jo es esmu veikls un brīvi staigāju gan pa savu, gan pa kaimiņu sētu. Un tikai vienreiz kaimiņu Reksis mani saķēra aiz kājas, tagad es no viņa ļoti uzmanos.
Mana draudzene savus piedzīvojumus stāsta tikai man, bet, ja gribi, es varu tos pastāstīt arī tev.
Šodien, kad es tikai gribēju paspēlēties ar eglītē iekārtajām mantiņām, viņa mani pastūma malā un teica: “Tu esi tik izlaidies, ka nemaz neproti novērtēt to, kas tev pieder.”
“Kas tad man vispār pieder?” es izbrīnījies jautāju.
“Tev ir mājas. Tev vienmēr ir bijušas mājas.”
“Tev taču arī. Vai varbūt nē? Tiešām nē? Pastāsti, kā tas bija – dzīvot bez mājām!”
Un viņa man pastāstīja.
“Es piedzimu kurinātavā, kas smaržoja pēc sveķiem un skābu kāpostu zupas. Mana mamma bija pārgurusi un izbadējusies, bet viņa ļoti rūpējās par mani, maniem brālīšiem un māsiņām un sargāja mūs, kā vien spēja. Viņa vienmēr smaržoja pēc piena.
Kurinātājs, kurš allaž oda pēc stipras tabakas, mammai atmeta kaut ko ēdamu, un viņš droši varēja iet, kur vien vēlas, un atstāt durvis neaizslēgtas, mamma nevienu svešu nelaida iekšā.
Reiz viņš mammu paņēma līdzi uz pilsētu, un mēs palikām vieni paši kurinātavā. Brālīši un māsiņas saspiedās cieši kopā vienā kamoliņā, es arī gribēju pie viņiem, bet paklupu pār malkas pagali un sāku velties. Vēlos, vēlos un ieripoju ogļu kaudzē.
Tajā brīdī pavērās durvis un kurinātavā ienāca divi vīri, kas oda pēc kaut kā skāņa un kodīga, viņi bija piedzērušies. Viņi paņēma visus manus brālīšus un māsiņas un izgāja ārā, pametot durvis vaļā. Es paliku viena pati un man bija ļoti bail.
Es tomēr gribēju zināt, kur viņi aizgāja, tāpēc pielīdu pie durvīm un uzmanīgi palūkojos visapkārt. Ārā viss bija ļoti balts un ļoti auksts. Vīrus nekur neredzēja. Es paskrēju uz vienu pusi – nekā, paskrēju uz otru pusi – nekā. Es ilgi skraidīju un meklēju savējos, bet viņu nekur nebija.
Metās jau tumšs, kad es ieklīdu kādā pagalmā, kur puikas ar nūjām trenkāja pa ledu melnu ripu. Es biju pagalam pārsalusi un ēst arī ļoti gribējās.
Pagalma vidū bija ķieģeļu mūris, un pie tā stāvēja lielas metāla kastes, kas oda pēc dažādām lietām. Blakus vienai kastei uz avīzes bija sauja makaronu, bet es netiku tiem klāt, tos locīja iekšā liels, melns runcis ar pārplēstu aci. Viņš šķībi palūrēja uz mani un iešņācās tik draudīgi, ka es atlēcu sāņus un sāku skaļi raudāt.
Tajā brīdī man blakus pret ķieģeļu mūri atsitās melnā ripa, un tai pakaļ skrēja puika tumšzilā jakā ar gaišbrūnām svītrām uz piedurknēm.
Viņš pieskrēja, pieliecās, satvēra ripu... Un tad viņš ieraudzīja mani. Es biju pavisam pārbijusies un skaļi raudāju, piespiedusies pie ķieģeļu mūra.
“Re, kāds maziņš!” teica puika. “Tu taču esi galīgi pārsalis,” viņš teica, saņemdams mani rokās un juzdams, cik ļoti es trīcu.
“Brāļi, re, ko es atradu!” viņš sauca.
Pieskrēja vēl divi mazāki puikas un abi ņēmās mani aptaustīt.
“Ko mēs ar viņu darīsim?” jautāja mazākais.
“Nesīsim iekšā,” teica lielākais, kurš turēja mani rokās, un pagriezās uz iešanu.
Viņš mani nesa, un abi mazākie puikas nāca mums blakus. Mēs apgājām apkārt lielai baltu ķieģeļu mājai un iegājām pa vidējām durvīm kāpņu telpā. Puikas, kājas dauzīdami, kāpa augšā stāvu pa stāvam līdz pašai augšai, un augšējā kāpņu laukumiņā krišus iekrita pa vidējām durvīm, cits caur citu saukdami:
“Mammu, mammu, skaties, mēs atradām kucēntiņu!”
“Mammu, viņš ir galīgi pārsalis un izbadējies!”
“Ja mēs viņu nebūtu ieraudzījuši, viņš būtu nosalis beigts!”
“Viņš būtu nomiris badā!”
Mamma paņēma mani no lielākā puikas rokām, un teica, lai viņi ģērbjas nost. Viņa rūpīgi apskatīja mani no visām pusēm un teica:
“Tā ir meitene. Kā jūs viņu sauksiet?”
“Par Čitu,” teica lielākais puika. “Es jau sen sev gribēju Čitu. Es jau sen sev gribēju tādu draugu.”
Mamma palaida mani vaļā, un es izskraidīju visus kaktus, izpētīdama teritoriju. Priekšnams, virtuve, mammas istaba, puiku istaba. Tajā bija trīs gultiņas un istabas vidū – eglīte, kurā mamma pašlaik iededza svecītes. Tad viņa atnesa bļodiņu ar pienu un nolika man priekšā. Pirmo malku es ieriju caur degunu, tad sāku laizīt pienu no bļodas maliņas un pamazām iemācījos dzert.
Puikas stāvēja man riņķī un skatījās. Viņi izskatījās tik priecīgi, ka es sāku justies aizvien drošāk.
“Mammu, Čitiņa mums ir vislabākā dāvana Ziemassvētkos!” teica lielākais puika.
Es gan domāju, ka viņi MAN ir īsta Ziemassvētku dāvana. Ja hokeja ripa nebūtu atlidojusi pie manis, puika nebūtu mani ieraudzījis, un es droši vien būtu nosalusi pašā Ziemassvētku naktī. Bet viņš ieraudzīja mani, un visa viņa ģimene kļuva par manām mājām. Es viņus tik ļoti mīlu, ka vienmēr ilgojos pēc katra no viņiem, kura nav mājās, gaidu pie durvīm un saucu. Ziemassvētkos viņi mani klausa vislabāk – tad visi ir kopā mājās un es varu justies vismierīgāk.”