Zvanīja telefons. Es redzēju, ka zvanītāja ir viņa. – Ak, Dievs,- es nodomāju mazliet sērīgi, kaut jutu prāta dzīlēs atsvīst kāda nezināma prieka rīts.

Tas miglā tīts, tas miglā tīts.

Kaut kas aizvadīts.

Sāk līt.

Es pacēlu klausuli.

- Hallo.-

- Es zinu, ko tu domā.

-Beidz lūdzu atkal,- man drebēja rokas un piere pārklājās ar mazām sviedru lāsītēm. Es piegāju pie ledusskapja un ar brīvo roku to attaisīju. Nosmaržoja pēc pelējuma un piena. – Kā laukos, - es nodomāju.

- Jā, tieši tā – kā laukos, tu mērgli, kā laukos, bet es gribu dzīvot pilsētā un iet uz klubiem, uz kino, pa veikaliem, un sākt mācīties,- viņa kliedza aizvien skaļāk līdz aizsmaka tā, ka nosmaka.

Man laiks ir doties tālāk.

Tur mīļā miera pļavā.

Ak, mīļā, mana mīļā.

Es noliku klausuli un nopūtos.

Hū.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit