1992. gadā politologs Frēnsiss Fukujama (Francis Fukuyama) nāca klajā ar tēzi, ka liberālās demokrātijas izplatība pasaulē pēc Otrā pasaules kara un PSRS sabrukuma iezīmē vēstures beigas. Lai gan šāda frāze izklausās biedējoši, tās būtība ir krietni miermīlīgāka, proti, cilvēce ir sasniegusi augstāko sociokulturālās attīstības fāzi un Rietumu liberālā demokrātija ir pārākā pārvaldības forma. Līdz ar to demokrātija tiek uzskatīta par pievilcīgāko pārvaldības formu, ko pastiprina tas, ka pat nedemokrātiski režīmi redz nepieciešamību vismaz saukļu formā ievērot demokrātiskas valsts principus.
Taču vairāku nedemokrātisku valstu attīstība un aktīva līdzdalība starptautiskajā politikā rada acīmredzamu nepieciešamību racionalizēt nedemokrātisku režīmu priekšrocības. Kopš Aukstā gara beigām pasaulē politisko līderību ir uzņēmušās Rietumu demokrātijas, kuras tiecas izplatīt tādas vērtības kā likuma vara, cilvēktiesības un domas brīvība.
Taču vairāku nedemokrātisku valstu, piemēram, Ķīnas Tautas Republikas (Ķīna) un Krievijas, attīstība un aktīva līdzdalība starptautiskajā politikā rada acīmredzamu nepieciešamību racionalizēt nedemokrātiskus režīmus. Viens no izplatītākajiem veidiem ir demokrātijas diskreditēšana, nomelnojot gan demokrātijas vērtības, gan demokrātiski noskaņoto opozīciju valstu iekšienē. Tādā veidā tiek meklēta ne tikai iespēja atbildēt saviem kritiķiem, bet arī parādīt, ka dzīve nedemokrātiskos režīmos nebūt nav tik peļama.
Totalitārā demokrātija
Šī gada 5. februārī ASV tika dibināta Starptautiskā reliģijas brīvības alianse (turpmāk tekstā – Alianse). Alianses mērķis ir nodrošināt reliģijas un ticības brīvības ievērošanu pasaulē, balstoties uz to, ka šīs brīvības ir uzskatāmas par fundamentālām un universālām cilvēktiesībām.
Alianse iestājas par ticības brīvību, tai skaitā izvēles tiesībām būt neticīgam, kā arī izveidojusi platformu, lai koordinētu valstu un sabiedrību sadarbību brīvību ievērošanā, veicinot atbildības uzņemšanos tiem, kas vainojami pie ticības brīvības neievērošanas.
Kā savā runā uzsvēra ASV valsts sekretārs Maikls Pompeo, ar reliģiskajām brīvībām saistīti izaicinājumi joprojām pastāv daudzviet. Viņš nosodīja terorismu un ekstrēmismu, kas vērš vardarbību pret reliģiskajām minoritātēm, kā arī Ķīnas Komunistisko partiju par tās agresīvo nostāju pret dažādām ticībām. Lai papildus pamatotu Alianses nepieciešamību,.Pompeo norādīja, ka Ukrainas Pareizticīgā baznīca joprojām mēģina nodrošināt iespēju praktizēt reliģiju bez Krievijas ietekmes. Praktiskā ziņā Alianse cita starpā pieļauj izmantot monitoringu, pilsoniskās sabiedrības veidošanas pasākumus, atbalstu cietušajiem un pat piemērot sankcijas pret tiesību pārkāpējiem.
Nav pārsteidzoši, ka šāda aktīva ASV darbība globālu jautājumu risināšanā ir izsaukusi asu kritiku pro-Kremliskajos medijos, kuri izmanto izdevību apsūdzēt ASV un Rietumu demokrātijas policejiskumā. Visupirms lielākā uzmanība tika veltīta, lai vainotu ASV mēģinājumos izmantot reliģiju kā aizsegu savas politiskās ietekmes vairošanai, pat nodēvējot Aliansi par reliģisko NATO, kas lasām portālā "IMHO club.lv".
Lai paspilgtinātu vēstījumu, prokremliskie mediji jau modelē, viņuprāt, visticamāko attīstības scenāriju. Dezinformatori uzskata, ka pirmais Alianses solis būs par lielākajiem reliģisko brīvību pārkāpējiem nodēvēt gan Krieviju, gan Ķīnu. Prokremliskie mediji slavina Ķīnu kā ateistisku un komunistisku valsti, attaisno Krievijas atteikšanos atzīt Ukrainas Pareizticīgās baznīcas neatkarību, vienlaikus apgalvojot, ka nule izveidotā Alianse ar ASV priekšgalā drīkstēšot apvainot valstis cilvēktiesību neievērošanā.
Turklāt daudzās un dažādās ASV domstarpības ar nedemokrātiskajām valstīm esot tikai un vienīgi nejaušība. Līdz ar to tiek uzburta aina, ka ASV Alianses aizsegā uzņemsies prokurora, tiesneša un bendes lomu. Līdzīgu viedokli jau gada sākumā pauda Vispasaules krievu tautas sapulces tiesību aizsardzības centra vadītājs izsakoties, ka ASV esot atradusi jaunu veidu, kā iejaukties citu valstu iekšlietās un kā mācīt citiem aizsargāt teroristus un reliģiskos ekstrēmistus.
Taču otrs aspekts, kas tiek pārmests Rietumu pasaulei kopumā, ir demokrātiskais totalitārisms. Medijs "News-front", kas pēc Vācijas laikraksta "Die Zeit" informācijas tiek finansēts no Krievijas drošības dienestiem, nekavējoties velk paralēles ar koloniālisma laika Eiropu, kas reliģijas vārdā devās pakļaut jaunatklāto teritoriju pamatiedzīvotājus.[3]
Balstoties uz šo analoģiju, dezinformatori mēģina izplatīt vēstījumu, ka Rietumu pasaule ASV vadībā grasoties uzspiest pasaulei savu vienīgo, "pareizo" pasaules redzējumu, visus pārējos nodēvējot par nepareiziem. Tiek uzsvērts arī tas, ka Alianses dalībvalstīs – Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Ukrainā – darbojas Krievijas Pareizticīgā baznīca, izdarot mājienu, ka Alianses mērķis ir stāties pretī Krievijas reliģijai.
Tā rezultātā, kā apgalvo medijs, Alianse kļūs nevis par reliģiskās brīvības aizstāvi, bet gan cenzūras un totālas kontroles rīku, radot iespēju ASV mācīt citiem, kas ir pareizi un kas nav. Līdz ar to tiek vilktas paralēles starp demokrātijām un tendenci iegūt vienpersonisku varu, lai citiem uzspiestu vienīgo "pareizo" redzējumu, atsakoties no liberālisma idejām par daudzveidību un izvēles brīvību.
Policejiskums Latvijā?
Kontekstā par demokrātijas "patiesās sejas" atklāšanu interesanti komentāri ir izskanējuši arī saistībā ar Latvijas premjerministra Krišjāņa Kariņa izteikumu, ka valdība plāno 9. jūnijā atcelt izsludināto ārkārtas stāvokli, tā vietā pieņemot uz vairākiem mēnešiem terminētu likumu, kas valdībai dotu papildus pilnvaras reaģēšanai uz koronavīrusa izaicinājumiem, norādot, ka COVID-19 vīruss ir ierobežots, nevis pilnībā likvidēts.
Prokremliskie mediji premjerministra paziņojumu nekavējoties izmantoja, lai radītu priekšstatu par demokrātijas norietu Latvijā. Valdības iecere izveidot speciālu regulējumu pandēmijas seku mazināšanai tika pasniegta kā kārtējais simptoms Latvijas tendencei kļūt arvien mazāk demokrātiskai. Portāla "Baltnews" publikācijā valsts faktiski tiek apsūdzēta policejiskumā, drošības iestāžu un bruņoto spēku pārmērīgā stiprināšanā, vienlaikus konsekventi izvairoties no diskusijas ar sabiedrību par tai svarīgiem jautājumiem, kā rezultātā jēdziens "demokrātija" esot kļuvis par lamuvārdu.
Grožu pievilkšana demokrātijā
Prokremlisko mediju fokusēšanās uz Rietumu pasaules diskreditēšanu nav nekas jauns. Pret Aliansi vērstā kritika par it kā pakļaušanos ASV interesēm Krievijas iekšpolitikā ir noderīga, lai to izmantotu ārējā apdraudējuma ilūzijas veidošanai. Šādā kontekstā Alianses nodēvēšana par reliģisko NATO nebūt nav nejauša.
Krievijas iekšpolitikā NATO regulāri tiek atspoguļots kā agresors, kas esot ielencis Krieviju, tādējādi dodot pamatu Krievijas agresīvajai ārpolitikai un sabiedrības saliedēšanai. Reliģiskas alianses izmantošana iekļaujas tādā pašā ietvarā, nostādot Rietumus agresoru pozīcijās pret Krieviju. Būtiski norādīt, ka šo argumentu var izmantot Krievijas iekšpolitikā, uzsverot caurmērā katoļticīgās un protestantiskās Rietumu pasaules pretnostatījumu pareizticīgajai Krievijai.
Ir vērts pievērst papildu uzmanību arī tam, kā prokremliskie mediji aktīvi cenšas norādīt uz it kā pastāvošu demokrātijas tendenci ciešāk pievilkt grožus, īstenot cenzūru un mācīt citiem dzīvot. Šim argumentam ir būtiska nozīme Krievijas politiskās elites stabilitātes nodrošināšanā, proti, attaisnojot tās nedemokrātisko režīmu.
Aktīvi "informējot" par liberālo demokrātiju varaskārajām un divkosīgajām tendencēm uzkundzēties tiem, kas izvēlas "alternatīvus" valsts pārvaldības modeļus, liberālā demokrātija tiek pasniegta kā iedzīvotājiem neizdevīga un pat bīstama valsts pārvaldības forma.
Ar to demokrātija tiek parādīta kā nepilnvērtīga un neefektīva sistēma, kas attiecīgi netieši attaisno autoritārismu kā gana labu valsts pārvaldes formu. Caur to arī atklājas Krievijas abstraktais mērķis – devalvēt demokrātijas vērtību un graut tās tēlu. Iekšpolitiski tas Krievijas elitei ļauj stāstīt saviem iedzīvotājiem, cik Rietumos dzīve ir slikta un kā tiek ierobežotas cilvēktiesības, vienlaikus arī diskreditējot demokrātijas atbalstītājus valsts iekšienē. Tikmēr ārpus Krievijas robežām šādu vēstījumu izplatīšana vairo neuzticību starp valsti un sabiedrību, kam jau ir tieša ietekme uz lēmumu pieņemšanas procesu kopumā, jo demokrātiskā valstī efektīvai lēmumu pieņemšanai ir nepieciešama aktīva sabiedrības iesaiste.
