Vairākas informācijas platformas ir publicējušas Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko nereti ekstravagantos izteikumus par savā valstī notiekošajiem protestiem un nemieriem. Visbiežāk šie notikumi viņa retorikā tiek aprakstīti kā savlaicīgi iniciēts pasākumu kopums, kuru rezultātā rietumu valstis cenšas panākt Baltkrievijā tā saukto "krāsaino revolūciju". Pats prezidents savu atbalstītāju sanāksmē Grodņā izteicies – "Atbrauca, vicina karogus, kņud, dzen jūs nemieros. Kūdītāju kodols nav Grodņas iedzīvotāji un baltkrievi. Viņi sēž tur, netālu no Varšavas, netālu no Viļņas".
"Atmaskots.lv" komanda skaidro, kāda varētu būt motivācija spriest par notiekošo kā par iepriekš plānotu "krāsaino revolūciju" un, kādēļ šo izteikumu publicēšana ir izdevīga ne vien Lukašenko, bet arī Krievijai.
Krāsaini, bet ne tik krāsaini
Augusta otrajā pusē Krievijas finansēta informācijas platforma RT publicēja rakstu, kurā minētas Lukašenko aizdomas par "krāsainās revolūcijas" realizāciju Baltkrievijā. Publikācijā tiek atzīmēts, ka "nemieru organizācija piedalās ārzemnieki" un, ka "galējs šo notikumu mērķis ir Krievija".
Lukašenko atzīmējis arī paaugstināto NATO karaspēka aktivitāti pie Baltkrievijas robežām. Minēts, ka "tas tiek darīts, lai izkliedētu Baltkrievijas militāro un likumsargu spēkus, novirzītu tos no iekšējās situācijas un liktu koncentrēties uz ārējām robežām".
Respektīvi, visa notiekošā pamatā ir Rietumvalstu motivācija iniciēt un realizēt "krāsaino revolūciju". Izteikumi un idejas, to leģitimizēšanai, rakstā tiek pastiprinātas ar Krievijas analītiķu un ekspertu viedokļiem. Tā, piemēram, Maskavas Valsts pedagoģiskās universitātes vēstures un politikas institūta direktora vietnieks Vladimirs Šapovālovs atzīmē, ka "valsts apvērsuma mēģinājums, kurš šobrīd vērojams Baltkrievijā, iezīmē izteiktas ārējās iesaistes kontūras. Dabiski, šajā procesā samērā aktīvas valstis ir Polija, Lietuva, Latvija, Igaunija, Čehija un ASV. Acīmredzama ir ārēja iesaiste Baltkrievijas iekšējās darbībās".
Viņaprāt, gatavošanās šiem procesiem tikusi realizēta ilgstoši un tas darīts caur Polijas teritorijā izveidotiem "Telegram" kanāliem, kuru saturs saistīts ar valsts apvērsumu. Tāpat arī minētais eksperts piekritis Lukašenko, ka "rietumi izmanto Baltkrievijas protestus pret Krieviju".
Vēlāk, septembra sākumā, Krievijas valdībai piederošā informācijas aģentūra TASS publicēja Lukašenko spriedumu par it kā notiekošo revolūcijas mēģinājumu jau pilnīgi citādā skatījumā. Rakstā tiek minēts, – Lukašenko atzīst, ka "Baltkrievijā, atšķirībā no Ukrainas un Armēnijas, trūkst "klasisko" iemeslu "krāsainajai revolūcijai"". Tiek norādīts, ka šie "klasiskie iemesli" esot "kad cilvēki nestrādā, vairs nav nekā, ir nepatikšanas". Lukašenko norāda, ka Baltkrievijā, pat Covid-19 izraisītās krīzes apstākļos, nav radikāli ietekmēta ekonomika vai palielinājies bezdarbs.
Taču, neskatoties uz to, ka iemeslu "krāsainajām revolūcijām" Lukašenko prāt nepastāv, viņš septembra vidū ieminējās par iespējamu robežu slēgšanu ar Lietuvu, Poliju un Ukrainu, kā arī šos izteikumus publicēja Krievijā dibināta privāta informācijas platforma "Gazeta.ru".
Tika atzīmēti Lukašenko vārdi – "godīgi Jums teikšu, mēs nezinām ko viņi izmetīs tālāk. Mēs saprotam, ka viņu arsenālā, pirms atklāt degošu karu, ir palikuši vien pāris paņēmieni. Tādēļ mums nepieciešams izvest karaspēkus no ielām un, kā jau es teicu, izvietot pusi armijas zem ieročiem un slēgt robežas no rietumiem – galvenokārt ar Lietuvu un Poliju".
Jāatzīmē, ka šajā publikācijā tika saskatīts objektīvs pieņēmums, kurš izskan no Nacionālā Krievijas izpētes centra docenta Andreja Suzdaļceva – "Baltkrievijas līdera prioritātes ārpolitikā ir sastādītas saprotami. Lukašenko tādējādi atbild rietumiem uz viņu kritiku un vēlēšanu neatzīšanu, vienlaicīgi cenšoties izveidot un ekspluatēt ārējā ienaidnieka tēlu, kurš nes līdzās draudu Baltkrievijas suverenitātei un neatkarībai".
Tāpat eksperts atzīmē, ka "viņš [Lukašenko] cenšas paskaidrot Maskavai un visai baltkrievu tautai, ka šie protesti, kuri ilgst gandrīz divus mēnešus, tiek vadīti no ārpuses. Respektīvi, Lukašenko kategoriski neatzīst, ka protestu iemesli ir iekšēji. Taču nevar būt tā, ka no ārpuses iniciēti protesti katrās brīvdienās pulcē līdz pat pusmiljonam cilvēku."
Arī Suzdaļevs atzīst Krievijas nozīmīgumu šajā situācijā. Viņaprāt Lukašenko retorikas par "krāsainajām revolūcijām" pamatā varētu būt vēlme izpatikt lielvalstij, kuru viņš savulaik it kā "nodeva", ciešāk sadarbojoties ar rietumiem.
"Krāsaino revolūciju" termins – izdevīgs Krievijai
Jāatzīst, ka docenta Suzdaļceva pieņēmumi par Lukašenko izteikumu un Krievijas mijiedarbību ir pamatoti. Atsaucoties uz virsraksta jautājumu – ko "krāsaino revolūciju" izmantošana retorikā palīdz nosargāt, – ir skaidrs, ka pret rietumiem vērsti pieņēmumi par apdraudējumiem ir taktika, kā nosargāt status quo jeb pastāvošo situāciju reģionā.
Jāsaprot, ka stāsts par potenciālo "krāsaino revolūciju" Baltkrievijā, vēl jo vairāk, rietumvalstu iesaisti un lomu tajā, ir nozīmīgāks Krievijai. Nedemokrātisku valstu skaits mūsu reģionā kļūst arvien mazāks un jebkuri tautas iniciēti protesti un nemieri kaimiņos ir apdraudējums Krievijai un tās pārvaldes modelim. Krievijas elitei ir bail kļūt par vienu no pēdējiem "autoritārajiem spēlētājiem" reģionā, kā arī no paša politiskā režīma maiņas.
Valsts bailes par savu autoritārā pārvaldības modeļa stabilitāti palielinājās jau pirms vairākiem gadiem, pēc oriģinālajām "krāsainajām revolūcijām". Gruzijas "rožu revolūcija" 2003. gadā un Ukrainas "oranžā revolūcija" 2004. gadā, kā arī Ukrainas Maidana protesti 2014. gadā ir vien pāris gadījumi, kuros Krievija jau ir zaudējusi kontroli pār savām iepriekš uzskatītājām "satelītvalstīm".
Ir skaidrs, ka šādi notikumi citviet spēj atstāt revolucionāru spiedogu arī pašas Krievijas iekšienē, raisot cilvēku vēlmi sacelties pret aktīvo autoritāro pārvaldi un eliti. Tādēļ mediju interpretācija par rietumu it kā aktīvo iesaisti nemieru veicināšanā Baltkrievijā ir izdevīgs veids kā ne vien Baltkrievijai nosargāt pastāvošo režīmu un norādīt tautai uz it kā "patieso" ienaidnieku, bet arī mehānisms kā Krievijai nodrošināties pret ārējiem draudiem. Tādēļ Krievijas vadīti un finansēti informācijas izplatītāji jau ilgstoši mēģina sagrozīt realitāti par "krāsaino revolūciju" it kā patieso nozīmi savu iedzīvotāju vidū.
Ne mazāk nozīmīga ir Krievijas vēlme palielināt savu jau aktīvo kā arī potenciālo iesaisti Baltkrievijas iekšējā politikā. "Eiropas pēdējā diktatora" nosargāšana cieši saistās ar Krievijas vēlmi nosargāt reģiona esošo statusu. Citiem vārdiem sakot, Krievijai, atsaucoties uz Lukašenko pieņēmumiem par rietumu draudiem, ir iespēja aktīvāk realizēt savu plānu, integrējoties vēl ciešākās attiecībās ar Baltkrieviju, jo īpaši tās ilggadējo vadītāju.
Tāpat šī brīža situācija Baltkrievijā sniedz Krievijai atkārtotu izdevību parādīt saviem iedzīvotājiem, ka principā viss, ko dara Rietumi, galu galā it kā vērsts pret Krieviju, kārtējo reizi apdraudot to. Abu valstu autoritārajām valdībām "krāsaino revolūciju" termins ir potenciāls sēt atkārtotu neuzticēšanos Rietumiem, attēlot tos kā draudu, tādējādi attaisnojot savas darbības, kuras nereti apspiež un apdraud pašus Baltkrievijas un Krievijas valstu iedzīvotājus.
Neapšaubāmi, līdzās visam, pret rietumiem vērsta retorika, tostarp par "krāsaino revolūciju" draudiem, ir veids un iespēja Lukašenko parādīt sevi Krievijai kā izdevīgo līderi. Pašam Baltkrievijas prezidentam šīs taktikas realizācija ir nozīmīga, ņemot vērā radikāli kritušos baltkrievu uzticību savam ilgstošajam līderim. Kā norādīts "The Moscow Times" publikācijā, ir grūti atrast konkrētu statistiku un skaitļus, bet, atsaucoties uz pētījumu, kuru veicis socioloģijas institūts Baltkrievijā, Minskas iedzīvotāju uzticības līmenis Lukašenko ir vien aptuveni 24 procenti. Vēl jo vairāk, tiek norādīts, ka šis skaitlis, sakarā ar katastrofālo Baltkrievijas reakciju uz Covid-19 izraisīto krīzi un opozīcijas masu protestiem, noteikti vēl radikāli krities.
Patiesība par krāsām
Ir grūti noliegt rietumu iesaisti "krāsainajās revolūcijās", kuras pēdējos gados notikušas bijušajās padomju valstīs, piemēram, Gruzijā un Ukrainā. Savukārt jānorāda, ka iesaiste, kā to ačgārni mēdz aprakstīt autoritāru valstu vadītāji, patiesībā ir vairāk netieša kā tieša.
Šo revolūciju pamatā tomēr ir iedzīvotāju pieprasījums pēc Rietumu standartiem – demokrātijas un brīvības, tajā pat laikā saglabājot vietējās tradīcijas un pagātnes mantojumu. Tieši fundamentālie cilvēktiesību standarti, kuri aktīvi tiek praktizēti Rietumos, ir pats apdraudošākais elements valstīm, kuru režīms ir brīvību ierobežojošs un nedemokrātisks.
Tādēļ Baltkrievijas, kā arī Krievijas valdošā elite pēdējos gadus aktīvi cenšas šos terminus diskreditēt, visādiem veidiem popularizējot pavisam citu šo terminu skaidrojumus savu iedzīvotāju vidū. Citiem vārdiem sakot, šīs aktivitātes tiek pozicionētas kā apdraudoša ārvalstu iesaiste valstu iekšējā politikā, nevis cilvēku cīņa par ilgstoši pieprasītiem standartiem, kuri Rietumos jau pastāv kā pašsaprotama politikas realizācijas ikdiena.
Tieši tādēļ Rietumu valstu informāciju izplatošas platformas neapzīmē notikumus Baltkrievijā kā potenciālu valsts apvērsumu vai "krāsainu revolūciju", bet gan cilvēku cīņu pret nedemokrātisku valsts praksi, kura, kā parādīja protestu brutālā apspiešanā, ir pamatota.
