Foto: Vida Press

1994.gada maija pirmās dienas pasaules autosporta vēsturē iegāja kā vienas no traģiskākajām kopš pirmajām sacensībām. Dažu dienu laikā Imolas trasē dzīvību zaudēja vairāki cilvēki - vispirms austriešu pilots Haralds Racenbergers, viens no tiesnešiem, kura dzīvību izdzēsa no formulas atrāvies ritenis, un izcilais F-1 čempions, miljonu mīlulis, brazīlietis Airtons Senna.

Motoru sports ir bīstams, neapšaubāmi. Avārijas ar letāliem iznākumiem bijušas visos laikos un dažādās disciplīnās, vai tas būtu motokross, motošoseja, autokross, rallijs vai F-1. Tāpēc FIA sauklis ir brīdinošs - "Motor sport can be dangerous". Tiesa, šis brīdinājums tika ieviests nesen, taču lielā mērā pateicoties tai maija nedēļai, pēc kuras aizsākās ļoti plaša kampaņa par drošības pasākumu uzlabošanu autosportā. Kā jau nereti tas gadās - "post factum" jeb pēc notikušā...

Atskatoties no šodienas pozīcijām, Imolas notikumi ir daudz ko mainījuši autosporta attīstībā, un tagad iespaidīgas sacensību avārijas reti kad beidzas ar kaut ko vairāk kā zilumiem, ļaunākajā gadījumā ar kāda kaula lūzumu. F-1 ir īpaši pilotu kokpiti, kas sargā braucēju, rallijā - iespaidīgs drošības karkass, motošosejā - speciāls apģērbs, plus ķiveres, HANS sistēmas utt. Skatītājus no lidojošajām bolīdu lauskām un riepām, kas pārvietojas ar šāviņa jaudu, sargā augstas sētas un drošības joslas. Tā kā nevar teikt, ka šo triju cilvēku (un vairāku desmitu pirms viņiem) nāve ir bijusi bezjēdzīga un nav ierosinājusi izmaiņas.

Bet tik un tā 1.maijā daudzu F-1 līdzjutēju domas ir par to, ka pasaule zaudēja izcilu sportistu pašā spēku, talanta un spēju plaukumā. Laiks dziedē visas rētas, un varbūt vairs nav tik daudz asaru, skatoties sacensību ierakstus un dokumentālās filmas, taču Imolas trase un "Tamburello" līkums, kas pēc avārijas tika pārbūvēts, joprojām ir daudzu F-1 fanu svētceļojumu galamērķis, tur uzstādīts piemineklis dižajam brazīlietim un allaž gulst ziedi. Tas nekas, ka Imolas trase jau 2006. gadā tika izslegta no F-1 čempionāta, kas meklē jaunas, aizraujošas sacensību norises vieta.


Kāpēc Senna joprojām tiek uzskatīts par dižāko F-1 pilotu, neskatoties uz to, ka citi piloti jau sen ir pārspējuši gandrīz viņa rekordus, izcīnījuši vēl vairāk uzvaru un titulu? "Domāju, tāpēc, ka viņš bija labs visu to laiku, kas viņam bija atvēlēts uz zemes," saka Rons Deniss, kura vadītājā "McLaren" komandā brazīliešu pilots izcīnīja lielākās uzvaras. "Protams, tas ir traģiski, ka viņš zaudēja dzīvību sacīkšu negadījumā, bet mēs neredzējām zvaigznes norietu. Ir daudz braucēju, kas paliek sportā pārāk ilgi un aptraipa savu diženumu."

"Airtonu atceras arī tāpēc, ka viņš bija tik neticami konkurētspējīgs," piebilst Deniss. "Viņš bija izcils pilots, taču tajā pašā laikā ar labām, cilvēciskām īpašībām. Viņš pieļāva dažas kļūdas savā dzīvē, tomēr bija neticami principiāls. Viņš bija labs cilvēks."

Arī tajā nedēļas nogalē, kas aiznesa viņa paša dzīvību, Senna aktīvi sāka risināt jautājumus par pilotu un sacensību drošību. Viņš bija pirmais, kurš piesteidzās pie avarējušā Racenbergera formulas, kas ar pilnu jaudu bija ietriekusies trases betona apmalē. Pēc tam F-1 galvenais ārsts Sids Votkinss medicīniskajā centrā Sennam, kurš neslēpa asaras, ieteica atteikties no dalības Sanmarīno "Grand Prix" izcīņā, bet tā vietā brazīlietis sāka diskusiju par "Grand Prix" braucēju asociācijas izveidošanu, kas rūpētos par pilotu drošības palielināšanu. Viņam vajadzēja kļūt par šīs organizācijas vadītāju, sākot ar nākamo posmu Monako.

Sanmarīno "Grand Prix" posms Sennam ilga septiņus apļus, kad "Williams" formula "Tamburello" līkumā ar ātrumu 307 km/h ietriecās trases apmalē... Šis, šķiet, pēc Nikija Laudas liesmojošās avārijas ir vislabāk zināmais sacensību negadījums.

Sennas mašīnā pēc tam atrada salocītu Austrijas karogu - pieminot dienu agrāk bojā gājušo Racenbergeru, brazīliešu pilots bija iecerējis pēcfiniša aplī trasi izbraukt ar to rokās.

34 gadus vecā Airtona Sennas bēres joprojām ir visplašāk apmeklētā sēru ceremonija - Sanpaulu ielas pārplūdināja trīs miljoni cilvēku, bet no izcilā čempiona klātienē atvadījās vairāk kā 200 tūkstoši F-1 cienītāju. Racenbergera bēres Austrijā bija daudz pieticīgākas.

Pēc avārijas tika ierosināta izmeklēšana, kas ilga 13 gadus, tika meklēti vainīgie, mediji un līdzjutēji "šūmējās", ritēja darbs pie drošības aspektiem, un šajā laikā autosports parādīja, ka ir spējīgs attīstīties, meklēt risinājumus un jauninājumus, ka lieki nekaisa pelnus uz galvas un nepadodas. Šo smago triecienu pārdzīvoja Frenks Viljamss, kura "Williams" pēc aiziešanas no "McLaren" tosezon pārstāvēja Senna. Vīrs, kuru ratiņkrēslam piekala avārija, un viņa komanda sakoda zobus, nepadevās, un divus posmus pēc traģiskā Sanmarīno "Grand Prix" posma Deimons Hils Spānijā aizveda zili balto bolīdu līdz uzvarai. "Visi F-1 jautā sev - kāpēc mēs to darām?" intervijā britu medijiem izteicies Hils. "Cilvēki saka - jums patīk autosports tāpēc, ka tas ir bīstams un tas, ka piloti iet bojā, ir daļa no šā riska. Tā tas nav. Imolas notikumi lika visiem apstāties, lika visiem šajā sportā iesaistītajiem pārvērtēt, vai tas, ko viņi dara, ir patiess, vērtīgs, morāli attaisnojams. Pēc tam sekoja izmaiņas drošības nosacījumos... Sports attīstījās tālāk un nav zināms, cik daudz dzīvību ir saglabātas, pateicoties šīm izmaiņām."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!